Uzlecošās saules zeme

Ģirts Smelters 17.06.2013 4 min lasīšanai

No 100latviesustasti.lv ceļojuma bloga - stāsti par maniem un Kristapa ceļojumiem.

Savā ceļojumā tā īsti neesam braukuši atpakaļ. Ne reizi vienu un to pašu ceļu neesam mērojuši divreiz. Vienmēr uz priekšu! Apmēram tā varētu skanēt mūsu moto. Taču nu pienāca brīdis atkāpties.

Siltās jūtas pret Austrāliju izgaisa kādā otrdienas rītā, kad ne savās elektroniskajās pastkastītēs, ne aiz loga, ne zem gultas no vīzas nebija ne miņas. Šī bija oficiāli pēdējā diena, kad departamentam bija jāsniedz mums atbilde. Nolēmām nevilcināties ne minūti ilgāk. Pēc īsas apspriedes tika nolemts doties atpakaļ uz Kuala Lumpuru, no kurienes pa lēto iespējams tikt uz japāņu mafijas pilsētu Osaku. Šis bija tālākais lidojums, kuru varējām atļauties un kurš pavēra reālākās iespējas kustēties tālāk. Nākamās dienas pievakarē jau minām pēdējos kontinentālās Eirāzijas putekļus, uzkarsētus Malaizijas svelmē. Bijām izsalkuši pēc ceļa, tāpēc nevarējām sagaidīt to brīdi, kad nāksies mērot vairāk kā piecsimt kilometru garo distanci no Osakas uz Tokiju.

Pirmie saules stari pamodināja caur lidmašīnas iluminatoru, izgaismojot tālumā esošās uzlecošās saules zemes kalnaino reljefu. Debess bija skaidra. Lidmašīnas pilots vēstīja par nosēšanās laiku un gaisa temperatūru. Pirms saules pamodināts, biju sapņojis par brīdi, kad pēc gandrīz diviem tropiskajā klimatā pavadītiem mēnešiem varēšu beidzot ļaut dzidram un remdenam gaisam piepildīt katru plaušu alveolu. Deviņpadsmit grādi pēc celsija – vienīgais, ko biju sapratis no čerkstošā pilota ziņojuma. Beidzot!

Ar Japānas realitāti sastapāmies ātri – vispirms jau cilvēki - angliski saprot un runā sliktāk, kā es japāniski. Tad - visur atsakās pieņemt manu maksājumu karti. Visbeidzot, Kristapa piecpadsmit minūšu ilga kāda japāņu kunga pārliecināšana atļaut izmantot telefonu vienam zvanam. Beigu beigās, japānis zvanu veica pats, nevis atļāva piezvanīt. Laikam kaut kas tika nozaudēts tulkojumā.

Pirmā diena Osakā ir pārsteigumiem pilna – satiekam veselu četrus latviešus, tiekam aizvesti uz vietējiem karstajiem avotiem pamērcēt miesu, iztvaicēties pirtī un sarīvēties ar kārtīgu sauju sāls. Pārsteidz arī japāņu kultūras atšķirības, sabiedrības īpatnības un publiskā transporta biļešu kontroles zemais līmenis. Pēdējo no fenomeniem nolemjam izpētīt sīkāk, kas, protams, paredz vairākus eksperimentus. Tomēr zināšanu vārdā esam gatavi investēt savus pūliņus, īpaši jau tāpēc, ka tas ir vienīgais, ko varam investēt. Nākamo dienu vēl aizvadām Osakā, lai pēc tam dotos ceļā. Esam beidzot tikuši pie tā, ko vēlējāmies – kustības un vēsāka klimata. No somu apakšām tiek izcelti džemperi un garās bikses. Te laikam nakti zem klajas debess vienās īsbiksēs un kreklā vis neaizvadīsim.

Diena sākas ar gājienu uz tuvējo lielceļu, kas izrādās tepat netālu no vietas, kur virtuvē uz grīdas esam pārlaiduši nakti. Saule silda, ir vēls pavasaris un, kā izrādīsies vēlāk, lieliska diena stopošanai. Ar vietējā benzīntanka darbinieku palīdzību uzzinām, kur ir servisa laukums uz lielceļa, kas ved uz Tokiju. Tas arī ir mūsu mērķis un pēc stundas vilcienā un pusstundas gājiena ar kājām jau rāpjamies pāri nožogojumam, kas šķir laicīgo pasauli no maģistrāles.

Arī šeit benzīntanka onkuļi ir mūsu lielākie atbalstītāji, parādot labāko vietu, kur stāvēt, un atnesot ar japāņu simboliem aprakstītus kartona plakātus, kas ļaušot vadītājiem labāk saprast mūsu vēlmes. Pēc pārdesmit minūtēm jau sēžam pirmajā auto un virzāmies uz Kioto servisa laukumu. Šeit maģistrāles malās ik pa pārdesmit kilometriem ir servisa laukumi, kas ir benzīntanki ar lielveikaliem, tualetēm, ēstuvēm un suvenīru bodītēm, vai atpūtas laukumi, kuri ir mazāki, ar nelielu veikalu un bez benzīntanka. Tad nu, kā ar airu laivu pa okeānu, peldējām no vienas saliņas uz otru, ik pa brīdim pieķeroties kādam lielākam lainerim.

Aizdomīgi ilgu laiku pavadījām Kioto, līdz kāds autobraucējs izgaismoja mūsu kļūdu – izpalīdzīgais iepriekšējā benzīntanka darbinieks uz plakāta japāniski kā galamērķi bija uzrakstījis vietu, kurā patlaban jau atradāmies un vairāk kā pusstundu izmisīgi balsojām mašīnas. Tālākais ceļš vijās raiti, un bijām jau pievārējuši pusi no ceļa. Satumsa, un plāns bija pavadīt nakti kādā no servisa laukumiem. Taču negaidīti nāca piedāvājums nakti pārlaist pie vienas no sievietēm, kuras pasažieri bijām. Un viņa pat nebija transvestīts, laikam! Izrādās, ar vecākiem jau viss bija sarunāts, vajadzēja tikai mūsu piekrišanu. 27 gadus vecā Jurī nesen bija atgriezusies no 8 mēnešu garām angļu valodas studijām Kanādā, tāpēc gribēja izmantot iespēju atsvaidzināt valodu. Tikām uzņemti kā augstākie viesi, vispirms paēdinot mūs vietējā korejiešu restorānā, bet pēc tam izguldot uz skaisti saklātiem matračiem. Jurī mamma pat bija sarūpējusi uzkodu un dzērienu galdu blakus guļvietām, kā arī sagatavojusi vannu. Vienīgais, kas neļāva aizmigt, bija Pisa – maziņa takšu kucīte, kuras prieki par negaidītajiem viesiem izpaudās sejas laizīšanā un smilkstēšanā.

Nākamajā rītā aizbraucām līdz blakus esošajai jūrai, kur ar vietējiem volejbolistiem aizvadījām vienu pludmales volejbola spēli. Pēc rīta rosmes tikām nogādāti atpakaļ uz maģistrāles un Jurī mums sarunāja šoferi tālākam ceļam. Bijām pārsteigti un aizkustināti par negaidīto un nelūgto izpalīdzību, par kuru vēlāk brīnīsies katrs japānis, kam šo stāstu stāstīsim.

Pēc nelielas mētāšanās no viena servisa laukuma uz otru, pie mums pienāk kāds visai jauns puisis un gandrīz nekādā angļu valodā izrāda interesi par mūsu stopošanas plāniem. Viņš ar ģimeni – sievu un diviem bērniem - dodas uz Jokohamu, kas ir pa ceļam uz Tokiju. Tiekam uzaicināti pievienoties, mašīna tiek pārkrauta, pielāgojot to mūsu ērtībām. Jautrā gaisotnē šķeļam gaisu, tuvodamies Tokijai. Cauri kalnu grēdām un ielejām, dzidriem ezeriem un modernām pilsētām, garām milzīgajam, ar sniegu apklātajam Fudži vulkānam. Kad netālu no Tokijas atvadāmies, divgadīgais puika izplūst asarās un negrib, lai dodamies prom – esam ātri sadraudzējušies. Foto atmiņām, un turpinām ceļu. Kļūst vēss, sāk tumst un gribas ēst. Šoferi nav pārāk atsaucīgi. Te, ne no kurienes uzrodas vecs vīrs, sniedzot mums kastīti un sakot – „Prezent!”. Noklausījis mūsu sarunas ar šoferiem, vīrs nolēmis uzdāvināt šokolādes cepumus un novēlēt veiksmi. Un mums tiešām paveicas – cilvēki, ar kuriem nesen runājām, iznākuši no veikala, apsolās mūs aizvest tieši līdz vietai, kur mums jānokļūst, kaut arī tas nozīmētu izmest līkumu pašiem. Laimīgi divās dienās esam savienojuši Japānas divas lielākās pilsētas. Un ceļojums izrādījies negaidīti lielisks.

Pēc nedēļas Tokijā, pasaules dārgākajā pilsētā, pametam Eirāzijas kontinentu. Darba meklējumi izrādījās gana neveiksmīgi, lai nosliektos par labu veiksmes izmēģināšanai Amerikā. Atradām vien trīs stundu haltūru ar skrejlapu dalīšanu, lai reklamētu kādu austrāli - angļu valodas skolotāju. Arī nedaudz grauž sirdsapziņa – sabiedrisko transportu lielos apjomos izmantojam bez maksas – tas te ir pārāk dārgs. Sportiskā ziņā gan veicās krietni labāk – turpinot Singapūrā iesākto tradīciju arī šeit aizvadīja florbola treniņu un spēli ar vietējiem studentiem, kā arī pārrunājām florbola lietas ar universitātes un Japānas vīriešu valstsvienības galveno treneri. Viņš ir universitātes profesors, un trenēšana ir tikai sirds lieta. Un nav brīnums, ka pasaules čempionātos japāņi izceļas ar labām ātruma īpašībām – pirms pievērsties florbolam, treneris ir vadījis nacionālo ātrslidošanas izlasi, izcīnot medaļas vairākās ziemas olimpiskajās spēlēs.

Ir pienākusi svētdiena, un dodamies ceļā – pirmo reizi, lai pamestu Eirāzijas kontinentu pavisam. Un kā jau tas allaž notiek – ceļā sākas vislielākie piedzīvojumi. Par to, kā gandrīz palikām Japānā, apgājām lidostas drošības sistēmas un ASV ieradāmies nepareizajā dienā – lasiet kādā no mūsu nākamajiem stāstiem!