Singapūras mīti un leģendas

Ģirts Smelters 12.06.2013 4 min lasīšanai

Sāka jau krēslot, kad pāri jūras šaurumam pie horizonta parādījās diagrammu stabiņi – debesskrāpji tālumā atgādināja izgaismotus lifta tuneļus, kas savieno vienlīdz tumšo jūru ar debesīm. Priekšā mums bija sala, piebāzta ar miljonāriem, miljardieriem un tiem, kas tikai sapņoja par tādiem kļūt. Tāpēc, tikpat labi augstās ēkas no tāluma varēja noturēt par vertikālās kaudzēs sakrautām naudas banknotēm. Tas nebūtu tālu no patiesības. Dzirdētie mīti viesa bijību un radīja ziņkāri – Singapūrā viss esot tik ultramoderns un tīrs, ka pat kožļeni uz ielas aizliegts košļāt. Un kādi tik vēl brīnumi tur nav. Un viss ir tik dārgs.

Šķērsojot tiltu autobusā, uzsāku sarunu ar malaizieti, kurš katru dienu dodas uz Singapūru, lai strādātu McDonalds ēstuvē. Īss, labi atstrādāts pārstāsts par mūsu ceļojumu no manas puses, kas lika malaizieša acīm iemirdzēties apbrīnā. Un tālāk jau mani interesējošā vitāli svarīgākā informācija – kādas ir maķīšacenas Singapūrā? Ceļā ar vilcienu pāri salai pie ķīnieša, kurš bija apņēmies mūs izmitināt trīs dienas un kura vārdu tā arī nenoskaidrojām visu šo dienu laikā, vēroju iespaidīgās ēkas un gaismas torņus naksnīgajā pilsētā. Galvā ieskanās Sinatras un Minelli melodiskais duets, kas 20. gadsimta beigās bija kļuvis par neoficiālu Ņujorkas himnu. „If I can make it here, I’ll make it anywhere”, ir vārdi, kas pēdējā laikā dzirdēti runājot par Singapūru. Un tik tiešām tā izrādīsies par vienu no visneparastākajām vietām, kur līdz šim esam bijuši. Tāpēc, pirms ķerties klāt mūsu piedzīvojumiem, nedaudz pastāstīšu par pašu valsti.

No putekļiem līdz debesīm

Grūti noticēt, ka tikai pirms diviem gadsimtiem Singapūra bija vien nelies zvejnieku ciemats ar tūkstoš iedzīvotājiem. Kad pagājušā gadsimta vidū valsts tika atdalīta no Malaizijas, Singapūras premjers to paziņoja ar asarām acīs – viņiem nebija nedz lielas teritorijas, nedz dabas resursi un pat ne dzeramā ūdens rezerves. Taču jaunizveidotajai valstij bija kas cits – ģeniāls premjerministrs, ar Stīva Džobsa cienīgu nākotnes redzējumu un neiecietību pret viduvējībām. Ar autoritāru stingrību tika apkarota korupcija, algas valsts pārvaldē ievērojami paceltas, kopā ar kadru atlases kritērijiem. Milzīgas investīcijas tika veiktas izglītībā, samazināta vārda brīvība. Lai arī par pēdējo valdībai bieži tiek pārmests, kontrolēt publisko izpausmi valstī, kura ir kā zupas katls ar dažādu kultūru, reliģiju un nacionalitāšu sajaukumu, ir vitāli svarīgi.

Dziļie ūdeņi ļāva strauji attīstīt ostu, padarot Singapūru par Āzijas ‘Suecas kanālu’, tika būvēta milzīga lidosta un ceļu infrastruktūra, atvērtas durvis ārzemju investoriem. Novietojums starp Eiropu un Ameriku, kā arī pretīmnākošā valdība, ļāva finanšu plūsmu koncentrēt tieši šeit, attīstijās preču ar augstu pievienotu vērtību ražošana.. Pilsēta tika sakopta un sakārtota – izskats bija viens no izšķirošiem faktoriem rietumu kapitāla piesaistē. Lēmumpieņemšanu efektīvāku darīja ilgstošā vienas partijas valdīšana, kas nevienās vēlēšanās nebija saņēmusi mazāk par 60% balsu līdz pat šai dienai. Premjerministrs pie varas bija teju 40 gadus un šobrīd viņa iesākto darbu turpina vecākais dēls.

Mūsdienās Singapūra ir viena no lielākajām pasaules ostām, Āzijas finanšu pols, iespaidīgu tūrisma objektu īpašniece un valsts ar vislielāko miljonāru skaitu uz vienu iedzīvotāju, valsts, kas tieši un pārnesti tiecas līdz debesīm. Šie ir tikai daži no Āzijas lauvas veiksmes stāsta rādītājiem. Taču tie labi ieskicē mazas valsts iespējas attīstīties, pat par spīti apkārtējo pesimismam. Un spīts ir tas, kas atrodams katrā latvietī.

Savstarpēja cieņa bagātina

Kultūras dažādība Singapūrā fascinē. Šeit satiekas četras dažādas pasaules – ķīnieši, malaizieši, indieši un rietumnieki. Valstī ir četras oficiālās valodas, taču par kopējo saziņas rīku izvēlēta angļu valoda. Neraksturīgi rietumnieku nesenajiem iebraucējiem, taču ļoti plaši lietota pārējo iedzīvotāju vidū, ir singapūriešu angļu valodā jeb ‘Singlish’ – ar kolokviālismiem (pārsvarā no malaiziešu valodas) piesātināta vietēja runa, kas visbiežāk dzirdama ar angļu vārdiem galotnē piekabināto ‘ela’. Skanīgi un skaisti.

Reliģiju mazajā valstī ir ne mazāk kā valodu – islams, hinduisms, katoļticība, kristietība, budisms, arī ateistu un brīvdomātāju skaits lēnām pieaug. Lai arī oficiāli valsts ir nošķirta no reļiģijas, tās pamatā atrodamas vairākas konfūcisma vērtības un ētikas standarti. Par spīti heterogēnajai sabiedrībai, cilvēki dzīvo savstarpējā mierā un cieņā, ļaujot dažādajam un atšķirīgajam tikai izkrāsot pilsētu. Šeit atrodami rajoni kā ‘Little India’, ‘Chinatown’, ‘Kampong Glam’ un ‘Holland Vilage’, ar īpašām rakstura iezīmēm katram no tiem.

Tomēr vislielākais ieguvējs no šī mikšļa ir vēders. Šeit populāri ir pārtikas laukumi jeb ‘food court’ un gatavā ēdiena centri jeb ‘hawker centre’. Ja pirmie ir sastopami gandrīz katrā iepirkšanās centrā un ir vairāku kafejnīcu un restorānu čupiņa, kur cenas ir vidēji augstas, tad otrie atrodas ārā, daudzdzīvokļu māju vai sabiedriskā transporta staciju tuvumos, ir ļoti lēti un piedāvā jau gatavu vai ātri pagatavojamu ēdienu. Salīdzinot ar Latviju, Singapūrā ir maz pārtikas veikalu un daudz iespēju, kur paēst ārpus mājām. Šejienieši gatavo reti, jo ēšana ārā ekonomē gan laiku, gan līdzekļus – pārtikas produkti veikalos ir dārgi. Un vienam cilvēkam pagatavot visu to ēdiena dažādību, kas pieejama jau pieminētajās ēstuvēs vai ielas restorānos, ir neiespējami. Tāpēc, atkarībā pēc noskaņojuma, atrašanās vietas un līdzekļiem, iespējams piemeklēt lielisku vietu maltītei, sākot no vietējās un Āzijas valstu virtuves, beidzot ar dienvidu un centrālās Eiropas virtuvēm. Singapūrieši paši gan ir lieli aso ēdienu cienītāji, čili pievienojot gandrīz katrai ēdienreizei. Godīgi jāatzīst, ka līdz šim nebiju aso maltīšu piekritējs, bet laiks Dienvidaustrumāzijā mani par tādu ‘maigā formā’ ir padarījis. Lai arī čili satur daudzas organismam labvēlīgas lietas, ir nedaudz bail pazaudēt niansētu garšas izjūtu, kas nepieciešama, lai izbaudītu dažādas virtuves.

Pragmātisku miljonāru zeme

Dzīves dārdzība gan Singapūrā ir ļoti augsta. Vismaz tā mums likās, līdz nokļuvām Japānā. Bet turpinot – atļauties mašīnu nenozīmē to iegādāties vietējā placī vai atdzīt no Vācijas. Ir jāiegādājas licenze uz desmit gadiem, kas ir apmēram jauna Mercedes markas auto vērtībā. Pēc katriem desmit gadiem tā ir jāpērk no jauna, katram auto nepieciešama atsevišķa. Tāpēc arī neizbrīna fakts, ka populārākā automašīna šeit ir tieši ‘Mersis’. Papildus šim, visā valstī ir maksas ceļi, degvielas cenas līdzīgas Latvijā sastopamajām. Tādā veidā valdība rosina izmantot lieliski pārdomāto sabiedriskā transporta sistēmu, kas ieguvusi slavu kā labākā pasaulē. Īpašumu cenas tik mazā vietā ar tik daudz cilvēkiem un tik tuvu Ķīnai gan neatstāj izbrīnu, taču pamestas mājas redzamas reti. Sociālo pabalstu sistēma Singapūrā neeksistē. Tā vietā cilvēki tiek aicināti veidot iekrājumus vecumdienām, īpašumu iegādei un medicīniskajiem izdevumiem. Izglītība ir dārga jau no pašas mazotnes, ja gribi būt konkurētspējīgs starptautiskajā un prasīgajā darba tirgū. Jaunie singapūrieši ir ļoti spēcīgi mācībās un trenēti izturēt lielas slodzes jau no bērnības. Lai arī valsts pamatideoloģija ir dot vienādu iespēju talantiem attīstīties, labāki apstākļi karjeras veidošanai tomēr ir turīgajiem singapūriešiem. Ķīniešu un to naudas īpatsvars Singapūrā ir ievērojams, tāpēc arī izplatīts austrumnieku naudas kults.

Singapūriešiem raksturīgs arī radošās domāšanas trūkums. Izglītības sistēma veidota, lai sagatavotu darbiniekus ražošanas, tehnoloģiju un finanšu industrijām, tāpēc kreativās spējas atstātas novārtā. Pelnīt iztiku ar radošu darbu šeit ir grūti un sabiedrības attieksme pret to ir vairāk noraidoša. Savukārt veidot izcilu sportista karjeru visbiežāk liedz obligātais militārais dienests divu gadu garumā.