Uz Horvātiju pretī pavasarim

Jānis Kukainis 11.06.2013 16 min lasīšanai 46 foto

Sākumā bija doma ar savu „Fordiņu” divatā apmeklēt Ungāriju, bet tad nospriedām: ja jau būsim tikuši tik tālu, tad jābrauc tālāk uz Horvātiju, kas ir turpat blakus. Pirms brauciena izpētīju „IMPRO” maršrutu aprakstus. Tajos iekļautie apskates objekti veidoja pamatu mūsu braucienam. No šā un tā atteicāmies, bet paši papildus izvēlējāmies tādus nostūrus, kuru nav „IMPRO” maršrutos.

Braukšanu varējām ieplānot aprīļa beigās, kas izrādījās veiksmīgs risinājums – vēl nebija iestājies karstums, tur sezona vēl nebija sākusies un tādēļ tūristu nebija pārāk daudz. Arī naktsmītņu cenas bija zemākas. Vēl viens iemesls braucienam aprīlī – tur jau būs pavasaris, bet pēc tam Latvijā sagaidīsim vēl vienu pavasari. Braucienam varējām atvēlēt deviņas pilnas dienas. Sākotnēji es plānoju pirmajā dienā paspēt aizbraukt no Rīgas līdz Krakovai, bet tad pārdomāju un pieliku vēl vienu pusi dienas („nullto” dienu) – no Rīgas aizbraucām līdz naktsmītnei Kauņā. Labi vien bija – varējām uz pāris stundām piestāt Varšavā. Sākumā biju nodomājis iztikt bez GPS navigatora, bet nedēļu pirms brauciena tomēr nopirku šo ‘verķi’. Nenoliegšu – tas ceļojum jūtami atviegloja. Tomēr biju jau paspējis visas viesnīcas lielajās pilsētās pasūtīt nomales rajonos, lai būtu ērti tās sasniegt no apvedceļiem.

‘Nulltā’ diena – sestdiena, 20. aprīlis

Ap pusčetriem pēcpusdienā startējam no Rīgas. Šoreiz braucam cauri Paņevēžai, jo bija apnicis tas garlaicīgais brauciens pa šīs pilsētas apvedceļu. Apmēram pie Kedaiņiem pildām norunu un piezvanām viesnīciņas darbiniecei, ka tuvojamies Kauņai. Bijām pasūtījuši naktsmājas mazā privātā hotelītī „Litinterp Guesthouse Kaunas”, kur darbinieku brīvdienu pēcpusdienās nav. Viesnīciņa atrodas pavisam tuvu Kauņas centram, bet, tā kā man rīta pusē bija bijis atbildīgs pasākums, tad šoreiz nekur negribas iet. Nobraukti 264 kilometri.

Pirmā diena – svētdiena, 21. aprīlis

Pabrokastojuši, atstājam omulīgo viesnīciņu un pa ceļu E67 braucam Polijas virzienā. Polija kā jau Polija. Ir svētdiena un, iespējams, tādēļ ceļi nav pārāk pilni. Augustovā nogriežamies uz 61. ceļa un braucam līdz Lomžai, no kurienes pa 677.ceļu tiekam līdz Ostrovai (Ostrow Mazowiecka). Tālāk atkal pa ceļu E67 līdz Varšavai. Pavasaris kavējas - ainava visapkārt vēl pelēcīga, nav neviena zaļumiņa, mežmalās vēl sniegs. Pa ceļam rodas doma, ka Varšavā vajadzētu apskatīt Šopēna pieminekli. Izdaru izmaiņas GPS navigatorā – ievadu tuvumā esošas šķērsieliņas nosaukumu. Tuvojoties šim galamērķītim, konstatējam, ka būs mazas problēmiņas – pilsētā notiek kaut kāds masu skrējiens un viss šis rajons ir slēgts satiksmei. Pariņķojuši pa ielām, atrodam citu ieliņu, kur nolikt mašīnu. Piegājuši pie parka, kurā atrodas Šopēna piemineklis, atkal jauns ‘pārsteigums’ – parks apmeklētājiem ir slēgts. Atliek apskatīt pieminekli caur vārtu stieņiem un doties tālāk. Ceļš Nr.7 (E77) līdz Radomai labi braucams – divjoslu autoceļš. Pie Radomas sākas parasta šoseja, kurā ir samērā intensīva satiksme, kas palēnina braukšanu. Vairākos posmos jau atsākušies divjoslu autoceļa būvdarbi, satiksme organizēta ar ātruma ierobežojumiem. 19.00 esam Krakovas viesnīcā „Junior Krakus”. Viesnīca iekārtota padomju laika piecstāvu namā, kas, iespējams, celta kā kopmītne, bet tagad tā ir normāli izremontēta, ērti numuriņi. Automašīnai ir stāvvieta aiz žoga apsargātā laukumā. Šajā dienā nobraukti 718 kilometri.

Otrā diena – pirmdiena, 22. aprīlis

Pabrokastojuši omulīgajā viesnīcas restorānā, sēžamies mašīnā un pa 7.ceļu (E77) dodamies Slovākijas virzienā. Apkārtne jau kļuvusi kalnaināka, paveras skaisti skati. Pēc apmēram 60 kilometriem ceļš taisni aizvijas Zakopanes virzienā, bet mums jāpagriežas nedaudz pa labi, jo jātiek garām Tatru kalnu dienvidu galam. Pirms robežas pēdējā degvielas uzpildes stcijā nopērkam vinjetes braukšanai pa Slovākiju un Ungāriju (attiecīgi 50 un 55 zloti = kopā apmēram 18 lati). Slovākijai tiek iedota uzlīme, kas pielīmējama pie vējstikla, bet Ungārijai ir tikai čeks. Vienu kilometru tālāk jau sākas Slovākija. Aiz Tatriem ainava būtiski mainās – viss kļūst arvien zaļāks, sāk ziedēt pienenes. Ceļš joprojām normālas kvalitātes, ir līkumi, atsevišķās vietās arī kāpumi un nobraucieni – kā nekā kalnu rajons. Tomēr braukšana veicas normāli. Katrā ciematiņā, kuru nav mazums, stāv policisti ar radariem, kas uzstādīti uz apmēram tādiem statīviem, kādus lieto fotogrāfi. Kādā posmā pa priekšu samērā lēnām brauc treileris ar kaut kādu smago tehniku. Aiz treilera sakrājas paprāva automašīnu virkne, tajā skaitā arī policijas ekipāža. Kādā ciematā policisti neiztur, apdzen visu kolonnu un liek treilerim nobraukt malā. Pusdienlaiks, tādēļ piestājam pie kāda ceļmalas krodziņa ieturēt maltīti. Liela sajēga no tiem viņu nosaukumiem nav, bet ar oficiantes palīdzību (vācu valodā) tiekam pie garšīgas maltītes ar diviem ēdieniem. Tā izmaksā 12 EUR. Par laimi, Slovākija ir mazāka par Poliju un ap 15.00 esam jau Ungārijā. Kādā no degviellas stacijām palūdzu lielo (!) kafiju. Man par pārsteigumu trauciņā kafija ir apmēram viens centimetrs. Stipra gan. Atpakaļceļā Ungārijā reiz ienāca prātā palūgt amerikānu kafiju. Tad gan saņēmu apmēram tādu, kādu esam pieraduši dzert pie mums. Pa ceļu E77 drīz klāt arī Budapešta un, lai gan jau ir pēcpusdienas stunda, cauri tiekam bez sastrēgumiem, tikai dažviet jāpiestāj pie sarkanajiem signāliem. Aiz Budapeštas ātrs brauciens pa autostrādi M7 (E71). Var droši braukt ar 120-130 km/h. Drīz ceļa labajā pusē jau pavīd Balatons, kuru šoreiz nav plānots apskatīt tuvāk. Tikai netālu pirms robežas autostrāde beidzas un pāriet parastā šosejā. Robežkontroles punktā liek parādīt pases, jo Horvātija vēl nav ES dalībvalsts. Mūsu dokumentiņus pēc kārtas pārbauda seši cilvēki, laikam gan ungāri, gan horvāti, kāds tās fiksē arī datorā. Pēdējais pajautā, ar kādu mērķi braucam. Kamēr es domāju, kā paskaidrot, viņš pats pajautā: „Turista?”„Jā, jā, turista!”. Tūlīt tiek pacelta barjera un varam braukt. Aiz robežas atkal sākas divjoslu autoceļš. Braukšanai pa Horvātijas ceļiem vinjetes nav jāpērk, bet jāmaksā par autostrādes lietošanu. Tas brīdis pienāk drīz – ‘būdiņas’automāts izsniedz taloniņu un varam joņot ar 130 km/h. Kad maksas posms beidzas, jāatdod kasierim taloniņš un uz tablo parādās maksājamā summa. Diemžēl nepierakstīju kilometrus, bet par apmēram 60 kilometru posmu jāmaksā 41 kuna (apmēram 4 lati). Divjoslu autoceļš aizved līdz Zagrebai, kur jauno māju rajonā atrodam savu viesnīcu „Hotel Zagreb”. Tā ir divstāvu ēka ar pieticīgiem numuriņiem. Blakus esošajā veikalā BILLA nopērkam vakariņām un brokastīm nepieciešamo. Šajā viesnīcas rezervējumā brokastis nav iekļautas, bet par atsevišķu maksu tās varot dabūt. Šajā dienā nobraukti 757 kilometri.

Trešā diena – otrdiena, 23.aprīlis

Agri pabrokastojuši, atstājam Zagrebu un dodamies Adrijas jūras virzienā. Drīz aiz pilsētas sākas autostrāde A1 (E71). ‘Būdiņā’ saņemu taloniņu un braucam līdz nobrauktuvei pie Karlovacas. Samaksājuši 18 kunas, cauri pilsētas nomalei izbraucamuz 1. ceļa, kas ved Slunjas virzienā. Te jau pa īstam var just, ka sācies pavasaris. Ceļš pietiekami labs, ik pa gabaliņam ciematiņi ar krodziņiem, veikaliem un benzīntankiem, kas ‘iemidzina’ manu modrību, kas drīz vien liks atspēlēties. Jau pirms brauciena bijām nolēmuši, ka Plitvices ezerus neskatīsim, bet pabūsim Krkas Nacionālajā parkā. Iemsls – lai apskatītu Plitvici, vajadzētu diezgan daudz laika, bet mums gribējās izlaist līkumu pa nomaļākiem rajoniem un tikt līdz Makarskai. Bez tam ‘Draugos’ ievietotajos Horvātijas ceļojumu aprakstos lasīju, ka ezerus apskatīt sabraucis milzum daudz tūristu, kas mums nešķita vilinoši. Gabaliņu pirms Plitvices piestājam pie kanjona, kurā no augšas redzama upe ar vairākiem ūdenskritumiem. Aiz Korenicas apvidus kļūst aizvien mazapdzīvotāks, nav krodziņu, veikaliņu un, galvenais, benzīntanku. Degvielas rādītājs pamazām slīdz uz leju, jau iedegas oranžā brīdinājuma lampiņa, bet apdzīvotu vietu vairs nav. Kad beidzot sasniedzam Gračacu ar degvielas uzpildes staciju, bākā palicis mazāk par pieciem litriem. Uzpildāmies, paņemam pa saldējumam un dodamies tālāk skatīt augstkalnu plato ainavas. Koku vairs nav, aug tikai nelieli krūmiņi. Aiz Otričas ceļa kreisajā pusē parādās galvu reibinoši dziļa, bet skaista ieleja pārdesmit kilometru garumā. Jāpiezīmē, ka ceļš joprojām labs, braucams bez raizēm. Skaists nobrauciens uz Kninu, kas 90-to gadu sākumā bijusi Serbu Krajinas galvaspilsēta, bet vēlāk atdota horvātiem. Par karu vēl tagad liecina daudzas sagrautās mājas un pieminekļi ceļa malā. Pie viena tāda piestājam. Uzraksts vēsta, ka šajā vietā 1991.gadā divi vīri ziedojuši savas dzīvības. Aiz Vrlikas gar ceļa kreiso pusi apmēram 20 kilometrus stiepjas skaists ezers. Piestājam krodziņā ieturēt maltīti. Ar bufetes meiteni daļēji angliski, daļēji vāciski vienojamies par pasūtījumu. Gribam piestāt Sinjā un apskatīt vecpilsētu, bet tur par iebraukšanu jāmaksā un mums pāriet vēlme te palikt. Aiz Sinjas ciematā Braze nogriežamies pa 60.ceļu, bet Ugljane ciematā navigators novirza mūs uz pašaura asfaltēta ceļa, kas ir taisns, tikai ar dažiem atsevišķiem pagriezieniem. Joprojām nav redzami koki, tikai krūmāji un ļoti daudz kadiķu. Šur tur pa mazam ciematiņam un nelieliem apstrādātiem lauciņiem. Apkārt kalni. Vēlāk, izpētot karti, sapratu, ka tik sīku ceļu tur nebiju pamanījis. Šestanovacā uzbraucam uz 39. ceļa. Pēc dažiem kilometriem kalni pašķiras, parādās jūra un mums priekšā ir serpantīnveida nobrauciens. Esam noļuvuši līdz Gornja Brela. Pa serpentīnu nolaižamies līdz 8.ceļam, kas vijas gar piekrasti. Līdz Makarskai atlikuši 16 kilometri. Iebraucam pilsētiņā, atrodam vajadzīgo ielu, bet māju numurus mans navigators nepiedāvā. Tos neredz arī pie gandrīz nevienas ēkas. Atstāju mašīnu šķērsieliņā un, skaitot mājas, atrodu „Apartament Mario”, kur mums pasūtītas nakstmājas. Saimnieki mūs sirsnīgi sagaida, ierāda istabiņu, dod ieteikumus par tuvumā esošajiem veikaliņiem. Mums būs jādzīvo trešajā stāvā. Uz ielas pusi ir mūsu istabiņa, bet no koplietošanas virtuves un ēdamzāles paveras skaists skats uz jūru un divām salām. Esam vieni paši, jo sezona vēl īsti nav sākusies. Šajā dienā nobraukti 425 kilometri.

Ceturtā diena, trešdiena, 24.aprīlis

Pabrokastojuši savā naktsmītnē, dodamies pa piekrastes ceļu (Nr.8) Dubrovnikas virzienā. Ceļš vijas gar Adrijas jūras piekrasti, tādēļ tas ir līkumains, ar kāpumiem un kritumiem, bet labā kvalitātē. Tādēļ var braukt ar normālu ātrumu. Aiz Pločes ceļš noslīd līdznumā, ko izveidojusi Neretevas grīva. Tur ir plaši augļu dārzi, ceļmalā var var nopirkt apelsīnus, vīģes, zemenes un stiprās dziras, no kurām mums neviena neliekas pirkšanas vērta. Pa ceļam piestājam kādā no krodziņiem ieturēt otrās brokastis. Drīz esam sasnieguši robežu ar Bosniju un Hercegovinu. Robežsargs iztaujā, uz kurieni braucam, vai dzīvojam viesnīcā, šķiet, ka datorā piereģistrē mūsu pases un tad ļauj braukt. Turpat netālu tiek būvēts pamatīgs robežkontroles punkts, lielāks, nekā, piemēram, Ainažos. No 1. jūlija Horvātija kļūšot par ES dalībvalsti un te būs mūsu ūnijas ārējā rbeža. Pēc 16 kilometriem brauciens pa Bosniju un Hercegovinu beidzas un pēc pasu pārbaudes atkal esam Horvātijā. Arī šeit būvē lielu robežkontroles iestādījumu. Lai gan mums jau Latvijā bija ieteikts mašīnu atstāt Dubrovnikas nomalē, jo centrā neesot vietas braucamrīka novietošanai, tomēr turpinām ceļu un aizbraucam līdz pašiem vecpilsētas nocietinājumu mūriem. Acīmredzot, sezona vēl nav sākusies un atrodam brīvu vietu mūsu mašīnai. Smaksājuši 10 kunas par 2 stundām, dodamies pa vārtiem vecpilsētā. Par ieeju jāmaksā nav, arī tas laikam ir nesezonas ‘bonuss’. Aiz vārtiem sākas pamatīgs kāpums lejup pa šauru ieliņu. No katra nama un šķērsieliņas jūtama senatnes elpa. Visur krodziņi un veikaliņi. Cilvēki ielās, protams, ir, bet nav nomācošas burzmas, par kādu ir dzirdēts. Centra laukumos izvietojušies suvenīru un garšvielu tirdziņi. Izstaigājam ieliņu pēc ieliņas, kuras sāk jau šķist mazliet vienveidīgas. Vēl apeju ap pusapaļo sv. Jāņa cietoksnu, lai apskatītu nocietinājumu mūrus no jūras puses. Izskatās, ka, lai apietu visapkārt vecpilsētai pa ārpusi, nāksies lēkāt pa lieliem akmens bluķiem. Tādēļ griežos atpakaļ uz mazās ostas pusi. Braucot prom no autostāvvietas, ceļš pamazām atkal virzās kalnup, ik pa brīdim paveras lielisks skats uz jūru un vecpilsētu, bet blakus esošajā kalnā kaut kādi krūmiņi zied dzelteniem ziediņiem, bet zem tiem zili īrisi. Atceļā uz Makarsku iegriežamies Pelješacas pussalā. Stona pārsteidz ar gariem nocietinājumu mūriem, kas stiepjas pāri kalnam un tad tālāk gar kalna otru malu. Tie mazliet atgādina bildēs redzēto Ķīnas Lielo mūri, tikai šis ir šaurs. Esot būvēti 14. gadsimtā, lai aizsargātu sāls ieguves vietas. Tālāk pussalā kalnu ieskautajās ielejās plešas vīnogu plantācijas. Meklēdami kādu vietu, kur ieturēt maltīti, aizbraucam līdz Dračei, bet neko piemērotu neatrodam – ir vai nu tikai dzērieni vai arī krodziņš būšot atvērts vakarā. Stonē, kur redzami daudzi ārvalstu tūristu autobusi, krodziņi ir atvērti, bet apskatot cenu listes, pāriet vēlēšanās te pamieloties. Veikaliņā nopirkuši garšīgu kukurūzas baltmaizes kukuli, dodamies atpakaļ uz Makarsku. Atkal divas reizes jāšķērso Bosnijas un Hercegovinas robeža. Vienā vietā pases vēl jāparāda, bet, iebraucot Horvātijā, robežsargs tikai pamāj ar roku, ka varam braukt. Iepriekš pieminētajā Neretevas grīvā nopērkam zemenes, žāvētas vīģes un apelsīnus. Pievakarē esam savā Makarskas naktsmītnē. Drīz strauji satumst un vakariņas ēdam savā lodžijā, raudzīdamies uz izgaismoto ielu. Šajā dienā nobraukti 398 kilometri.

Piektā diena, ceturtdiena, 25. aprīlis

Samaksājam saimniekiem par divām naktīm (vēl maksājām pēc pirmssezonas pazeminātā kursa), atvadāmies un pa piekrastes ceļu (Nr.8) dodamies Splitas virzienā. Vēl piestājam pie ielas pretējā pusē esošās ceptuvītes un ceļam nopērkam garšīgas maizītes. Atkal līkumotais ceļš gar Adrijas piekrasti. Splitā nolikuši mašīnu stāvvietā pie vecpilsētas, ejam to apskatīt. Pēc Dubrovnikas nekādu pārsteigumu vairs nav. Izstaigājuši ieliņas, papriecājušies pie suvenīru veikaliņiem, dodamies uz savu mašīnu. Šeit par vienas stundas stāvēšanu jāmaksā 10 kunas, kuras ieksē pie izbrauktuves. Sasniedzam Trogiru, iebraucam centrā, bet, nezinādami, cik daudz laika vajadzēs Krkas Nacionālā parka apmeklējumam, nolemjam šo vecpilsētu neapskatīt. Navigators mūs novirza no jūras pa 58. ceļu augšā kalnos. Apvidus atkal diezgan mazapdzīvots, trūcīga augu valsts, bet ceļš labs. Dažviet vēl augstāk par mūsu ceļu vijas dzelzceļš. Pie Šibenikas atkal nokļūstam pie jūras. Navigatorā par galamērķi uzlieku Skradinu, jo tā atrodas pie Krkas Nacionālā parka. Papildus tam ceļmalās parādās brūnās norādes par to, kurā virzienā ir šis parks. Sekodami navigatoram un šīm norādēm, drīz vien sasniedzam parka ieeju. Par abiem samaksājuši 160 kunas, braucam lejā. Nobrauciens, protams, līkumains un samērā straujš, bet nav nekas briesmīgs. Parkā apmeklētājiem izbūvētas ērtas gājēju laipas un celiņi. Laikam vēl nav beigušies pavasara ūdeņi, tādēļ tie plūst zem laipām pa mežu visā tā platumā. Un protams, neskaitāmie ūdenskritumi, kas nav aprakstāmi, tie jāredz katram pašam! Šajā dabas brīnumā pavadām pāris stundas. Kādā vietā uzstādīts liels informātīvs plakāts ar bildēm par tur mītošajām čūskām. Vēlāk, izbraucot no stāvvietas, uz ceļa locās tikko sabraukts rāpulis. Tātad tas plakāts nav bijis tikai informatīvs vien, bet arī brīdinošs. Skradinā ceļmalas krodziņā ieturam pusdienas un dodamies uz Biograda na Moru pusi. Kalni no jūras ir atvirzījušies un 8. ceļš virzās pa samērā līdzenu vietu gar jūras piekrasti.Biogradā na Moru sameklējam pasūtītās naktsmājas „Apartament Slaviča”. Tās atkal ir privātas mājas trešajā stāvā. Arī šeit mēs esam vienīgie viesi. Vakars vēl tālu, tādēļ nolemjam aizbraukt 30 kilometrus līdz Zadarai. Pievakarē par stāvvietu tur jāmaksā nav, arī ieeja vecpilsētā par brīvu. Arī šeit ir jau citur redzētās ieliņas un laukumiņi. Taču var atrast kaut ko jaunu, piemēram, apaļo Sv.Donata baznīcu, kas saglabājusies no bizantiešu laikiem. Atceļā uz savu naktsmītni iegriežamies Biogradas na Moru centrā. Jauka kūrortpilsētiņa ar savu promenādi un daudzajiem krodziņiem, bet nekā sevišķa. Tādēļ te nepaliekam un dodamies uz savu mājokli, jo gribas jau pačučēt. Šajā dienā nobraukti 287 kilometri.

Sestā diena, piektdiena, 26. aprīlis

Atstājam savu naktsmītni, pa 8.ceļu atkal dodamies Zadaras virzienā, tikai šoreiz nav plānots tur iegriezties. Pie uzbrauktuves ‘Zadar-1’ uzbraucam uz autostrādes A1 (E65, E71) un pa to joņojam līdz nobrauktuvei ‘Sveti Rok’. Tur, samaksājuši ceļa nodevu 21 kunu, braucam pa 50.ceļu līdz Gospičai. Vispakārt skaisti skati – kalnos vēl balti sniegi, bet nogāzēs balti zied kaukāzplūmes. Gospiča jauka pilsētiņa, šķiet, dzīvo savā mierīgajā ikdienas ritmā. Aiz Gospičas braucam 8 kilometrus, tad nogriežamies uz 25. ceļa. Tas ved gar Horvātijas lauku ciematiņiem un viensētām, reizēm uzvijas kādā kalnā un tad nolīkumo kārtējā ielejā. Korenicā uzbraucam uz 1. ceļa, pa kuru, tikai pretējā virzienā braucām ceļojuma trešajā dienā. Pie Karlovacas atkal uzbraucam uz autostrādes. Maksas posms beidzas pirms Zagrebas. Nolemjam šo pilsētu apskatīt tikai caur automašīnas logu, jo mums vēl jānokļūst līdz Pēčai, kas jau ir Ungārijā. Zagreba jauka pilsēta, pasktīties to var, bet tas arī viss. Izbraucam uz automaģistrāles A4 (E65, E71) un pa to joņojam līdz nobrauktuvei ‘Varaždin’. Aizbraucam līdz Varaždinas centram, bet saprotam, ka tas nebija nepieciešams, jo neko interesantu neieraugām. Pa 2. ceļu dodamies Viroviticas virzienā. Sāk gribēties ēst. Piestājam vairākos ceļmalas krodziņos, bet visur piedāvā tikai iedzert. Jautājam, kur var paēst? Mums atbild, lai braucot uz Ludbregu. Tur nonākuši, atkal nokļūstam krodziņā ar dzērieniem. Bufetes meitene, uzzinājusi, ka gribam paēst, iedarbina savu motociklu un, pa priekšu barukdama, aizved mūs uz normālu viesnīcas restorāniņu. Pēc maltītes dodamies tālāk. Ceļš ved pa līdzenu apvidu, ciematiņš aiz ciematiņa. Viroviticā nogriežamies uz 5.ceļa un dodamies Ungārijas robežas virzienā. Tur horvātu robežsargi, iztaujājuši, vai nevedam alkoholu un cigaretes, iespiež pasēs zīmodziņus. Pie Barcs nogriežamies uz ungāru 6. ceļa. Pie Szigetvaras piezvanām uz Pēču naktsmītnes saimniekam, ka drīz būsim. Sameklējam ‘Dom apartman’, kas atrodas pašā vecpilsētas centrā, gājēju ieliņā. Naktsmītne ir apmēram 36 kvadrātmetrus liela istaba ar virtuves stūrīti, modernām mēbelēm, dušas telpu, kurā ir arī veļas mašīna. Par to jāsamaksā 23 lati. Mašīnu var iebraukt pagalmā pa šauriem vārtiem, caur kuriem mana ‘FIESTA’ var iespraukties. Šajā dienā nobraukti 607 kilometri.

Septītā diena – sestdiena, 27. aprīlis

No rīta izejam apskatīt Pēčas centru. Aizejam uz tirgu, domādami, ka tur būs ungāru garšvielu piedāvājums. Diemžēl nākas vilties – tirgus nav pārāk liels un būtībā neatšķiras no mūsu tirgiem, apmēram tādas pašas preces, tā pati netīrība. Apskatām to, kas šajā pilsētā ir interesantākais – viduslaiku tirgus laukumu, Gazā Kasima mošeju ar apaļo kupolu, Sv.Pētera un Sv.Pāvila baznīcu ar četriem torņiem un šaurās vecpilsētas ieliņas. Pavadījuši dažas stundas, atstājam šo pilsētu un vispirms pa 6.ceļu un pēc tam pa ceļu M6 (E73) braucam uz Budapeštu. Iekārtojamies viesnīcā „Hotel Gloria”. Tad ejam uz metrostaciju ‘Nepliget’ un pa līniju M3 braucam līdz ‘Deak Ferenc ter’, kur pārsēžamies M2 līnijas vilcienā un braucam līdz ‘Moszkva ter’. No turienes līdz pils rajonam ir tikai neliels gabaliņš kājām. Apskatām Mātjaša baznīcu, Zvejnieku bastionu, no kura paveras skaists skats uz Donavu un Peštu, un karaļa pili. Protams, neiztrūkstošie suvenīru tirdziņi. Mūs uzjautrina fakts, ka šeit, piemēram, burciņa ar ungāru garšvielām maksā apmēram Ls 2,50, bet lejā veikalā tādu pašu var nopirkt par latu. Pa celiņiem noejam lejā pie Donavas un pa Ķēžu tiltu (Szechenyi Lanchid) pārejam uz Peštu. Diemžēl Parlamenta ēka joprojām tiek remontēta, bet tik un tā skatāmā ir daudz. Vienkārši izbaudām šīs pilsētas romantiku. Pasēžam vienā no daudzajām ielu kafejnīcām. Tad ar metro atgriežamies viesnīcā. Pasūtījuma apstiprinājumā bija rakstīts, ka mums būs vīna pudele par brīvu. Pudele ir, bet tikai tās tilpums ir 0,175 l. To iztukšojam, raudzīdamies pa logu uz pilsētas nomales ieliņu. Šajā dienā nobraukti 214 kilometri.

Astotā diena – svētdiena, 28. aprīlis

Pabrokastojuši viesnīcas restorānā, ap pusdeviņiem dodamies prom. Aizbraucam uz Varoņu laukumu. Mašīnu atstājam tuvējā šķērsieliņā. Tā kā ir svētdienas rīts, tad pilsētā satiksmes tikpat kā nav. Tas mudina pavizināties ar mašīnu pa pilsētu. Aizbraucam līdz centram, pa Ķēžu tiltu šķērsojam Donavu, gribam apskatīt vienu no viņu tirgiem, par kuru man ir labas atmiņas no senāka Budapeštas apmeklējuma. Diemžēl svētdienā tirgus ir slēgts. Vēl pariņķojuši pa pilsētu, pa autostrādi M3 (E71) dodamies austrumu virzienā. Kādu gabaliņu aiz pilsētas pamanām lielveikalu „Metro”. Tas ir reizes trīs lielāks par mūsu „Depo”, tikai šeit nav būvmateriāli, bat gan viss mājai, sākot ar pienu sīpoliem un beidzot ar datoriem un mēbelēm. Tur mēs pavadām pāris stundas, izvēlēdamies ciemkukuļus mājniekiem un draugiem. Protams, sapērkamies arī dažādas garšvielas. Ir maza nianse – šajā veikalā var iekļūt tikai ar klientu kartēm. Mēs tur iespraucamies pa izeju. Tā kā mums klienta kartes nav, tad kasiere ieskenē savu personīgo karti. Samaksājam tādu ‘nieka’ summiņu – 17 tūkstošus. Tālāk atkal ceļš pa autostrādi, kur drīkst braukt ar 130 km/h. Dažbrīd manas mašīnas ātrums pārsniedz 140 km/h. Tā pajoņojuši kādu gabalu, nogriežamies 25. ceļā un braucam uz Egeru. Tā ir tipiska ungāru pilsētiņa, ar raksturīgu apbūvi. Pilsētas centrā slejas 14 šķautņu minarets, kurā gibētāji var uzkāpt. Apskatījuši Arhibīskapa pili, Katedrāli un citas vietas, dodamies prom, jo līdz naktsmītnei Polijā vēl tāls ceļš braucams. No Egeras uz Miškolcu varētu braukt pa tuvāko ceļu, bet Googlē esmu apskatījies, ka tas ved pāri kalnu masīvam un ir līkumains. Kaut kā negribas vairs baudīt šos līkločus. Tādēļ metam mazu līkumiņu pa ceļiem Nr.25, Nr.3 un E71 uz Miškolcu. Brauciena sākumā bija domāts, ka šeit sameklēsim Eiropā vienīgo terminālo ūdeņu baseinu klinšu alā un tur paplunčāsimies. Taču, braukādami pa Budapeštu un iepirkdamies lielveikalā „Metro”, esam pārtērējuši laiku. Nolemjam, ka šeit iegriezīsimies kādā citā reizē. Miškolce tiek apskatīta caur mašīnas logu. Pa ceļu Nr.3 (E71) dodamies uz Slovākiju. Pirms robežas kādā krodziņā pamielojamies ar gulašzupu. Slovākijā braucam cauri Košicei, Prešovai un pa ceļu E371 dodamies uz Polijas pusi. Šis slovāku ceļa posms ir diezgan ‘latvijisks’- nelīdzens, ar ielāpiem. Poļu pusē tas ir mazliet labāks, bet atkal cita vaina – ciemats seko ciematam. Katrs no tiem stiepjas vairāku kilometru garumā, tādēļ mūsu pārvietošanas ātrums sanāk lēns. Līdz Žešovai (Rzeszów) braucam pa ceļu E371, tālāk jābrauc pa 19. ceļu. Kad sasniedzam Ļublinu (Lublin), sāk krēslot un viesnīcā „Locomotiva”nonākam jau tumsā. Darbinieks mūs sagaida ļoti laipni, bet bez uzspēlējuma. Iekārtojamies numuriņā, kas, mūsuprāt, ir omulīgākais visā braucienā. Šajā dienā nobraukti 683 kilometri.

Devītā diena – pirmdiena, 29.aprīlis

Šī diena, protams, ir tranzītbrauciens cauri Polijai un Lietuvai. Reiz kādā IMPRO ceļojumā gids teica, ka Polija ir skaista zeme, tikai pārāk liela (te ielieku smaidiņu...).Arī brokastu laikā un izrakstoties varam secināt, ka Ļublinas viesnīca „Locomotiva” ir visjaukākā no visām mūsu ceļojumā. Pabrokastojuši, navigatorā ierakstu „Rīga” un dodamies mājup. Ceļš Nr.19 jau kļuvis krietni labāks, nekā no robežas līdz Ļublinai. Arī apdzīvoto vietu nav tik daudz vai vismaz tās ir mazākas. Taču pavasarīgais zaļums pamazām pazudis un atkal visapkārt ir pēcziemas pelēcīgums. Navigators izspēlē ar mani mazu jociņu, kas ‘atkodīsies’ mazliet vēlāk – paziņo, ka uz Rīgu atrasts par 7 minūtēm ātrāks ceļš. Es apstiprinu, ka šis variants man der. Izbraucot no Bjalistokas (Białystok), navigators mūs virza uz Kužnicu, kas ir robežkontroles vieta ar Baltkrieviju. Acīmredzot, bija izrēķināts maršruts caur šo valsti uz Alitu (Alytus) Lietuvā. Es, protams, pats labi zinu, uz kuru pusi ir Augustova, un dodamies pa ceļu Nr.8 (E67). Navigators vēl ilgi mudina apgriezties un braukt uz Kužnicu. Tālākais brauciens jau visiem zināms – Augustova, pusdienas krodziņā „Kowboy”, Suvalki, robeža, Lietuva utt. Vakarā ap pusdesmitiem sasniedzam Rīgu. Šajā dienā nobraukti 775 kilometri.

Kopsavilkums.

Nobraukti 5128 kilometri. Par apdrošināšanu un nakts mītnēm izdoti 207 lati, par degvielu, vinjetēm, ceļa nodevām un autostāvvietām samaksāti 320 lati. Cik notērēts maltītēs, kafijās, saldējumos un pirkumos, tas ir braucēju pašu ziņā. No izdevumiem par pārtiku būtu jāatrēķina tā summa, ko pa šo laiku izdotu, dzīvojot mājās – tad uzzinātu, par cik izdots ēšanai vairāk ceļojuma laikā. Pie ceļojuma izdevumiem jāpieskaita arī tā summa, par kuru attiecīgajā mēnesī kļuva lielāks mobilā telefona rēķins. Man tas sanāca apmēram divkārtīgs nekā parasti.

Praktiski padomi.

Pirms brauciena apstaigāju vairākus valūtas maiņas punktus, lai iegādātos horvātu kunas. Daudzviet pārdošanas kurss man nešķita pieņemams - krietni augstāks par oficiāli noteikto. Beidzot atradu mainītavu „Tavex – Zelts.Valūta” Centrālajā dzelzceļa stacijā – tālsatiksmes vilcienu zālē iepretim vīriešu tualetei, kur kurss man patika. Tur pietiekami izdevīgi iemainīju gan kunas, gan ungāru forintus. Litus nopirku savā SEB filiālē, bet eirus DNB bankomātā.

Lai gan man jau bija divas veselības apdrošināšanas polises - viena no Veselības Norēķinu centra un otra no SEB bankas un Seesam, aizgāju pie sava apdrošinātāja BALTA un paņēmu mums abiem polises uz 10 dienām. Tas kopā izmaksāja apmēram 11 latus.

Nav jācenšas ņemt līdzi daudz pārtikas, jo visu nepieciešamo par apmēram tādām pašām cenām, kā pie mums, var nopirkt uz vietas. Mums līdzi bija tikai rupjmaizes kukulis, mazpilsētas veikaliņā nopirkta žāvēta gaļiņa, šis tas pirmajām pāris dienām un bloks ar minerālūdeni.

Kā jau iepriekš rakstīju, vinjetes jāpērk Slovākijai un Ungārijai, ko vislabāk izdrīt jau Polijā, tad nebūs jābaidās satikt slovāku policistus. Horvātijā jāmaksā tikai par autostrādes lietošanu atbilstoši nobrauktajam gabalam.

Pirms brauciena iegriezos savā servisā atrādīt mašīnu. Viss jau bija kārtībā, tikai motoram kaut kāda blīve mazliet laida eļļu. To meistars nomainīja, jo varot gadīties, ka kāds, piemēram, stāvvietā pamanīs uz asfalta eļļas pilieniņu. Tad varot sanākt nepatikšanas. Blīve tik un tā pirms skates būtu bijusi jānomaina.

Ungārijā un arī Horvātijā dzer stipru kafiju, tādēļ krūzītē vai trauciņā iepildītā šķidruma daudzums ir niecīgs. Benzīntankos var pamēģināt palūgt amerikāņu kafiju. Tad visdrīzāk izdosies saņemt apmēram tādu kafiju, kādu pierasts dzert pie mums.