Mazā, mīļā Krumelīra, negribu es izaugt līla!!!!!!!!!!! (tieši tā arī lasīt)

  • 7 min lasīšanai
Meitiņas "tilta" posmā starp bērnudārzu un skolu, sajutu, ka būtu jauki vēl aizvest viņu kaut kur vairāk pie bērnības. Un tad kādā ziemas dienā sāku plānot ceļojumu uz tepat tuvo Zviedriju. Par visu redzēto un iespaidiem, te nu būs stāsts. Plānojot ceļojumu ar bērnu, ir svarīgi saprast, ka šis ceļojums ir bērnam, t.i. apvienot pieaugušo iegribas un spontānās sajūtas un koncentrēšanos uz kvalitatīvu bērna ceļojumu, ir samērā grūti. Tāpēc jau no paša sākuma, nemaz nepieļāvu domu, ka šis ceļojums būs pakļauts manām iegribām (nu varbūt tik mazām:)), bet plānoju to tā, lai tas piemērotos vairāk bērnam, viņa uztverei, viņa nogurumam, viņa ēstgribai, utt. Tātad mūsu pats galvenais ceļojuma mērķis bija Vimmerbija, kas atrodas apmēram 350 km no Stokholmas virzienā uz Malmi (t.i. Dienvidiem). Bet pirmā ceļojuma diena sākas ar uzkāpšanu uz prāmja no Rīgas uz Stokholmu (braucām ar prāmi, jo nolēmu, ka pārvietoties ar savu auto pa Zviedriju būs daudz patīkamak un izdevīgāk). Bērnam uz prāmja ir diezgan maz ko darīt, ievērojot, ka kopīgajā publiskajā telpā pārsvarā ir tālbraucēji šoferi un citi, kas "dreifē" no alkohola veikala, paejot garām "mazam" bērnu spēļu laukumam. Vienvārd' sakot- visi ir kopā. Tāpēc, ja nav "sava kompānija", bērns ir kaut kā jāizklaidē pašam, vajag līdzi savas mantas. Mums līdzi bija grāmata "Ronja- laupītāju meita", jo bija vēl jāapgūst literatūra, lai zinātu, par ko Vimmerbijā ir runa. Nu tad turpceļā ielīdām ātri kajītē un sākām lasīt. Jāpiemetina vēl, ka ēdienkartes izvēle nav liela un par samērā dārgu cenu, tāpēc nenāk par skādi "iemest" savā prāmja somā kādu sev garšīgu jogurtu vai kārumu. Vienīgais labums - ūdeni var dabūt par brīvu - gan karstu, gan aukstu. Bet kopumā, meitai sajūsma par prāmi bija liela, neskatoties uz maniem kā mammas prātīgajiem apsvērumiem:) par ēdieniem un publiku. Tāpēc, mēģinot skatīties no bērna redzespunkta - viņai tas brauciens uz Stokholmu likās aizraujošs un tas ir galvenais. Tāpēc sajūtas, vairāk vai mazāk ir pozitīvas. Viena laba lieta uz prāmja - pie "reception" var jau nopirkt tā saukto "Stockholm card" uz 24 h , kas pieaugušam ir ~330 SEK un bērnam 130 SEK. Sākumā varbūt liekas padārgi, bet ir to vērts, jo izmantojot publisko transportu, tajā skaitā mazos kugīšus un metro, ka arī apmeklējot muzejus, tā atmaksājas gandrīz dubultā. Mēs ieradāmies Stokholmā 6.jūnijā, kas ir Nacionālā karoga diena un tas nozīme, ka piektdiena bija oficiālā brīvdiena un visi zviedri "devās" ielās izklaidēties. Mūsu mērķis bija apmeklēt no sākuma A.Lindgrēnas muzeju Junibacken. Visiem iesaku tur aizvest savus bērnus un noteikti braukt ar vilcieniņu. Vilcieniņš ieveda gan Kathultas sētā pie Emīla, gan izveda cauri Karlsona istabai, kurā liekas, ka viņš tikko aizlidojis pie Brālīša, jo uz jumta istabiņas trepītēm vēl ir palicis neizēsts šķīvītis, gan braucām garām Ronjas laupītāju pilij. Bija tāda pasaku sajūta. Muzejā ir daudzas lietas, kas aizrauj pat pieaugušo jau no tā vien, kā tās ir uztaisītas. Mazie var gan sakārtot traukus Karlsona mājiņā, gan sakārtot Emīla koka cilvēciņus skābūrzī. Tur gandrīz visam var pieskarties:). Pēc šī muzeja blakus esošais Vasa muzejs, manu meitiņu gan aizrāva mazāk, varbūt tā vairāk puišu padarīšana:). Taču tad viņa noteikti gribēja nonākt Grona Lund, kas ir karuseļi un dažādas atrakcijas. Bet pa ceļam vēl iegājām Aquaria muzejā. Tur tāda interesanta "ietaise", kā - akvārijā izbūvēta tāda vieta, kur var it kā cilvēks palīst apakšā peldošajai haizivij. Tas viņai patika visvairāk. No manas pieredzes Lisabonas līdzīgs muzejs ir tomēr daudz iespaidīgāks, bet ne jau par maniem iespaidiem ir stāsts, bet par to, kas patika Viņai:). Tā, Grona Lund. Nu lunaparks, bet vēl ne Disnejlenda, uz kuras miniatūras statusu šis parks jau arī nemaz nepretendē. Te arī ieejai var izmantot Stockholm card, taču par katru atrakciju gan jāmaksā atseviški, pie tam skaidrā naudā. Pēc visām atrakcijām un cilvēku lielā daudzuma, pat 7gadīgs bērns ir riktīgi noguris. Taču, kad prasīju, kas tomēr Stokholmā patika visvairāk - tas esot bijis Junibacken un tas vilcieniņš, kas ved pa grāmatu tēliem (to jau aprakstīju iepriekš). Mums Stokholmai laika vairs nepietika, kaut gan man bija ieplānots vēl apmeklēt Mūzikas muzeju. Bet nu to tad citreizīt. Nogurušas devāmies pie miera, jo no rīta bija jādodas ceļā uz Vimmerbiju. Vēl tik piemetināšu, ka bērniem svarīgas reizēm ir tās lietas, kas mums liekas pašsaprotamas. Nu piemēram, manai meitai patika ļoti durvis uz autostāvvietu pie viesnīcas, jo tās atvērās automātiski pēc tam kad bija jānospiež kaut kāda poga un tas esot viņai licis justies kā gandrīz princesei:). Un vēl izbrīnu viņā radīja viesnīcas lielais brokastu galds. Tā, nu dodamies ceļā uz Vimmerbiju, kas ir apmēram 350 km. Ja karte ir labi izpētīta, tad nav grūti uzbraukt uz E22 ceļa, kuram ir jāaizved līdz pagriezienam uz Vimmerbiju. Mani pārsteidza skaistās ar lupīnām ziedošās ceļa malas. Par zviedru perfekto braukšanas kultūru nemaz negribas runāt, jo pie šīs labās lietas es ļoti ātri pieradu. Bet labi, ejam atpakaļ pie bērnu izklaidēm. Tā, nu kas ir Vimmerbija? Vimmerbijā ir A.Lindgrēnas māja, kuru mēs neapskatījām diemžēl, un arī liels A.Lindgrēnas parks bērniem . No 6.jūnija līdz 30.augustam šaja parkā ir "aktīvā" sezona, kas nozīmē, ka tad notiek teātra izrādītes, ka pasaku varoņi ir "starp jums", ka viss ir ļoti "dzīvs". Tas ka tā ir "aktīvā" sezona liecina arī tas, ka cilvēku ir ļoti daudz un apmešanās vietas ir ļļļļļļoooooooti laicīgi rezervētas. Tā, te nu jāsaka - zviedri savus izklaides parkus plāno - 1 par maz - 3 par daudz (bet varbūt arī nē). Tas nozīmē, ka ar 1 dienu vai "tikai iebraukšanu" ir par maz. Lai bērni sajustu tādu nesteidzīgu izklaidi, bez vecaku atgādinošā "ejam, mums nav vairs laika", ir vajadzīgas vismaz 2 dienas. Mēs bijām Vimmerbijas parkā sestdienas pēcpusdienā un līdz apmēram 6, bērni (un arī mēs, pieaugušie) paguvām apzināt, ko vajadzētu skatīties noteikti nākošajā dienā. Viss tur notiek samērā nesteidzīgi, un vecāki var arī atpūsties no un ar bērniem, kaut vai paguļot zālītē, kamēr bērni spēlējas pa akmeņu laukumu. Mums bija rezervēta tāda kā kempingveida mājiņa (ar visām ērtībām) apmēram 1 km no atrakciju parka. Taču rezervācija tika veikta februārī!!!!!!priekš jūnija, un rezervējot pēdējās 2 "mājiņas". Mājiņās visas ērtības, var paši gatavot ēdienu, izmantot dušu un saldi izgulēties:). Trauki ir uz vietas. Tik gultas veļa ir vai nu jāņem līdzi vai jāmaksā apmēram SEK 100 par vienas gultas veļas komplektu. No rīta gan promejot, viss jāatstāj super kārtībā. Izmaksas par vienu tādu mājiņu, ieskaitot ieejas biļetes parkā ir aptuveni SEK 2500. Nu tad otrajā dienā ejam dziļāk izklaides parkā. Visas teātra skeču izrādītes notiek zviedru valodā, bet arī mūsu bērniem tās patika, jo zināja jau apmēram par ko kurā pasakas daļā iet runa. Te nu gan jāņem vēra, ka bijam "sagatavojušies" šim braucienam un pēdējos mēnešus lasījām kopā gan Karlsonu, gan Ronju, gan Pepiju. Vēl iesaku izlasīt Brāļus Lauvassirdis, Mio mans Mio. Tie ir diezgan populāri. Visi varoņi, kas ir uz skatuves, vēlāk ir kopā ar bērniem, ar tiem var fotogrāfēties, sarunāties un tie visu laiku ir savā tēlā. Piemēram, viens no spilgtākajiem momentiem bērniem palicis atmiņā tas, ka Matiss (Ronjas tētis) pienāca, un no mana šķīvja "nozaga" vienu kartupeli, kā tāds īsts laupītājs. Tas bija bērniem īsts piedzīvojums. Kas ir pozitīvi atzīmējams, tad visi "skeči" ir samērā īsi, t.i. lai bērneļi nenogurtu. Kas it īpaši svarīgi:):):) - tad tur var nopirkt tādas konfektītas, kuras ēdot ir jāsaka burvju vārdi "Mazā, mīļā, Krumelīra, negribu es izaugt līla". Un tad arī vecāki var saēsties šīs konfektes, uz ko bērni cer, ka viņi ēdīs ar' un mūžīgi ar viņiem spēlēsies. Mazs sīks nieciņš, bet mīļš un jauks:). Man, kā gana pieaugušam cilvēkam, vislabāk patika rūķīša Nīlsa Holgersona māja, kurā viss ir uztaisīts tik LIELS. Redziet, lai es, būdama 1,70 cm, varētu būt pie galda,kurš ir milzīgs, man bija jārāpjas uz ļoooooooti liela krēsla. Un tad pa īstam rodas sajūta, kā tas ir - būt rūķītim, kad viss visapkārt ir TIK LIELS. Nu forši ir kopā ar bērniem nonākt mazliet bērnībā. Bet iesaku šo parku visiem vecākiem, tik 7-8 gadi šķiet ir tāds pēdējais brīdis bērniem tur izjust tādu pasaku burvību, kad tam visam, kas tur notiek, gandrīz pa īstam tic. Labākais vecums liekas ir 5-6 gadi bērniem, vai tad , kad ir jau pieaudzis un gribas būt bērnam:) Ko vēl tur sadarījām? Bijām Ikea, Kosta un Kormardens zoo dārzā (liekas tā to sauc:)). Par Ikea - tā nu it kā pieaugušo pasaule, bet bērniem aizraujoša likās pie mums neredzētā "self service" norēķināšanās sistēma. Nu ko, meita iejutās pārdevējas lomā. Ja par pirkumiem vēlies norēķināties ar kredītkarti, tad vari pats ar tādu mazu aparātiņu skanēt svītru kodu un būt sev it kā kasieris. Tad nu lūk, mana meita bija kā īsta kasiere un vienreiz par teatrāli piemetināja - jums gan laikam pie mums patika, ja iepirkāties:). Meitiņai tas bija arī kārtējais piedzīvojums - būt īstai kasierei:). Tā, pēc tam aizvedu visus uz manu "kaprīzi" - uz zviedru stikla valstību, kas ir apmēram 10 ciematiņos . Gandrīz katrā no tiem ir savs stikla veidošanas stils, savi mākslinieki, savas darbnīcas. Ja mani aizrāva kaut vai mazās izstāžu zāles un veikali kā muzeji, tad meita vēlējās kaut ko ko darīt. Tad nu lūk, nokavējām stikla pūšanas darbnīcu, kas pilsētiņā Kosta darbojas līdz plkst 15tiem. Tad nu meitai nācās samierināties ar gravēšanu stiklā Sea ciematā, bet tas droši vien nebūtu tik aizraujoši kā vērot stikla pūšanu. Bet priekš pieaugušajiem - o la, lā, izslavētā zviedru stikla outleti, bet tas jau ir stāsts pieaugušajiem:) Vēl bija doma iebraukt uz delfīnu šovu Kolmardens zoo, kas ir pie Norčepingas. Nu jā, tādā zoo vēl nebiju bijusi. Liels un skaists, bet arī te būtu vajadzīgas gandrīz 2 dienas. Tur var arī nopirkt safari paketi uz 2 dienām, kas nozīmē, dzīvošanu kā safari, tajā skaitā pa nakti. Nu zviedri ir piedomājuši par detaļām, lai ģimenes justos apmierinātas ar baudījumu. Mums šim zoo bija atvēlētas tikai 4 h, kas ir nenormāli par maz. Piemēram, visi dzīvnieki liekas ka dzīvo savvaļā. Ja no sākuma pērtiķus neredz tur, kur tiem ir jābūt, tad ir izbūvētas tādas kā amfiteātra sēdvietas, kur jebkurš var pasēdēt un pagaidīt, kad dzīvnieks apveltīs cilvēku ar savu uzmanību. Tas ir tik piemērs, bet to var attiecināt gandrīz uz katru dzīvnieku sugu. Bet pieskaroties "kultūras" tēmai - šajā zoo nebija NEVIENA uzraksta "Nebarot". Likās, ka zviedri to pat iedomāties nevarētu - barot zoo dzīvniekus, kas tur dzīvo viņu pašu acu priecēšanai. Nu it kā izņēmums bija tikai mājdzīvnieku sēta, kur jebkurš apmeklētājs var ieiet "aplokā" un pabūt ar aitām, kazām, cūkām u.c. mājlopiem. Un pēc šāda apmeklējuma, izejot no aploka uzreiz var nomazgāt rokas speciālā vietā, un ja nu kādam ir kāds nobrāzums, tad ir novietota ari "pirmā palīdzība" - plāksterīši un marles saites. Nu redziet pēc tā servisa liekas tik pašsaprotami, ka vecāki palaiž starp maziem kazlēniem tādus bērneļus, kas tikko sākuši spert patstāvīgos soļus. Detaļas! Detaļas! Detaļas! Man prieks,ka vēl palika lietas un vietas, kuras jāapskata un jāizbauda:) Mazā, mīļā Krumelīra, negribu es izaugt līla!!!!!!!!!!!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais