Gruzija, 2008. gada maijs - vēl viena dzimšanas diena tur:)

  • 19 min lasīšanai
  • 35 foto
1. nakts-diena (Tbilisi, Mcheta, Džvari) Izlidoju 11.maijā, savas dzimšanas dienas priekšvakarā. Jau lidostā tiekos ar savu gruzīnu valodas skolotāju Liku, kura dodas uz Gruziju uz 3 nedēļām. Lidmašīnā samainām vietas un nopļāpājam gandrīz visu ceļu – par Gruzijas vēsturi, ēstgatavošanu, nākotnes plāniem, utt. Tbilisi, kā jau allaž, no augšas izskatās pēc dzimšanas dienas tortes, līksmas un krāsainas. Izejam pasu kontroli, samainām valūtu, un tad jau mūs savā gādībā pārņem lidostas taksists Simons - Soso. Viņam ir tik daudz ko stāstīt un rādīt (ieskaitot ielu, kur pats dzīvo;)), ka vai nu. Tad arī pirmo reizi secinu, ka, ļoti uzmanīgi ieklausoties, no gruzīnu valodā teiktā kaut ko saprotu arī! Soso aizved mūs līdz viesnīcai - jā, to Dutu Megreli 2 un „Natalia” (kādreizējo „Pirosmani” - kontaktus skatīt iepriekšējā ceļojuma aprakstā! Cenas vēl joprojām50 lari par 2vietīgu numuriņu) nav tik viegli atrast – nākas sazvanīties un skaidrot. Atvadoties, Soso mums sadāvina veselu kaudzi bukletu dažādās valodās – uz katra rakstīts viņa telefona numurs;) Administratore tīras negantības dzīta rezervēto numuru piešķīrusi man vai debesīs, tb viesnīcas 4. stāvā. Stiepjam somas atspērušās (lai gan jāsaka, ka mēs galā nebijām ne uz pusi tik sagurušas, kā no skata sportiskais viesnīcas darbinieks), jo lifta, protams, nav, tak skats, kas paveras no balkoniņa, ir tā vērts – vienalga naktī vai rītā!:))) No rīta 8:30 pēc Gruzijas laika zvana modinātājs – jāmodina dēls uz skolu. Ceļamies, mazgājam mutes, stiepjam atkal koferus lejā, iesēdinu Liku taksī, un nu manā rīcībā ir pāris stundas – kāds brīsniņš no tām nedaudzajiem, kas šajā braucienā pieder vien man pašai. Aizsoļoju līdz Metekhi (baznīca netālu no viesnīcas – tur apglabāta mocekle Šušanek – pirmā literārā darba, kas sarakstīts gruzīnu valodā, varone), aizdedzu sveci pie Tamāras. Tad pāreju pār Mtkvari (upe tāda - ona že Kūra;)) un soļoju pa Leselidzes ielu uz Tavisuplebis Moedani (Tbilisi centrālais laukums ar zelta Giorgi statuju centrā) pusi. Ieklīstu kādā „tautas ēstuvē”, kur izdzeru turku kafiju un apēdu hačapuri adžāriešu gaumē - tos es pat protu gruzīnu valodā uzprasīt!;) Kafiju saprasu nesaldu (ha, interesanti, kāda tad ir salda?!), hačapuri „mazo” (ha! kāds tad ir lielais?!), bet ilgi kaifot nesanāk, jo tuvojas 11:45, kad man jātiekas ar Megi. Tad izpīpēju arī savu pēdējo cigareti (tobrīd gan es vēl nezinu, ka tā būs pēdējā). Tikko paspēju atgriezties viesnīcā, manā istabiņā iebrāžas Megi, kā tāds neliela izmēra cunami. Apkampj un sabučo mani, smejas un tērgā. Viņa ir ārkārtīgi līdzīga Katrīnai Pasternakai, tikai reizes 10 enerģiskāka un reizes 50 kustīgāka. Lūk, un tā ir pirmā reize, kad šī brauciena laikā jūtos kā tāda afēriste – Leitnanta Šmita Bērns (bet šis nudien nav pēdējais gadījums!).;) Lieta tāda, ka Megi ir attāla radiniece kādai manai draudzenei, un līdz šim mēs ar viņu esam sazinājušās skaipā, bet ik pa laikam man rodas nopietnas aizdomas, ka Megi mani kļūdas pēc uzskata par savu meitu, kas traģiski pagaisusi zīdaiņa vecumā, un nu laimīgi atrasta.;) Pie viesnīcas jau gaida mašīnīte ar šoferi. „Tas ir DATO!” – Megi tik uzsvērti paziņo, ka es sāku domāt – viņa pēdējās dienās ir atradusi arī pazudušo dēlu, šo pašu jaunekli. Vēlāk gan izrādās, ka tas ir saimnieces, pie kuras meitenes īrē istabiņu, dēls – gana svarīgs cilvēks – „ofis menedžerom rabotajet”.;) To, ka Gruzijā ar tiem darbalaikiem ir visai interesanti, es pamanu neba pirmo reizi – šis pats ofisa menedžeris Dato tikai ap 10:00 raušas no migas un tāpat neskuvies sēžas pie stūres, lai dotos uz darbu;) Nu ja, tātad ar ŠO mašīnu mani aizved līdz tuvīnajai metro stacijai „Avlabari”, kas atrodas aptuveni 200-300 m tālāk. Tur sabučojos ar Megi divām vecākajām meitenēm Ani un Sofo un sarokojos ar viņu draugiem – Piči un Soso. Manas mantas tiek pārkrāmētas citā mašīnā, mēs visi tur saspiežamies un braucam uz pilsētas nomali, kur dzīvo meitenes. Piči ir visnotaļ veikls braucējs: žvidzina pa pilsētu uz saviem 90-100 km/h, un pie katras baznīcas neaizmirst pārmest krustu. Megi gan no vienas puses sauc: „Puis, puis, netrako!”, tak no otras – stiepj šoferim pār plecu ar Jeruzalemes uguni degušu sveci un ik pa laikam visādi citādi traucē skatīties taisni uz priekšu. Es mēģinu saprast, ko viņi tērgā, un vēroju pa logu pilsētu. Fascinē dažādi uzraksti, piemēram: „Second Hand Parfeum”;) Beidzot esam galā. Megi metas gatavot ēst un noraida jebkuru palīdzību, meitenes gan viņa krietni patrenkā. Man gan, vērojot, kā top milzīgs hačapuri, mazliet nelāgi sametas – kuņģī vēl kunkuļojas rīta ēdiens. Bet nu neko, uzēdam, iedzeram arī nedaudz vīna – ir taču mana dzimšanas diena! – un varam braukt uz Mchetu.:) Pļāpājot ar Megi arī uzzinu, ka mani plāni ir mainījušies (MAINĪTI!) – šovakar mēs abas ar Megi vis nebrauksim ar vilcienu uz Batumi, bet paliksim Tbilisi. Un rīt, nē, arī rīt mēs nebrauksim uz Batumi, rīt pēcpusdienā mēs dosimies uz Zestafoni (kur ir Megi nams), lai atrādītos Tēvocim Vano un satiktu Megi jaunāko meitu - Nuku. Jā, parīt gan es tikšot līdz Batumi, Megi aizbraukšot man līdz turienei līdzi, lai es nenoklīstu pa ceļam, tak pati tūliņ braukšot atpakaļ – viņai jābūt darbā. (Megi ir Zestafoni futbola kluba grāmatvede, kaut gan, spriežot pēc ienākošo zvanu intensitātes, viņa ir arī šī kluba galvenais treneris;).) Tikai ar lielām pūlēm man izdodas Megi pārliecināt, ka Batumi man nekas slikts nenotiks, jo tur mani sagaidīs Tēvocis Romāns, kuram pavisam noteikti var uzticēties. Tikai kad apsolu iedot Megi Tēvoča Romāna telefona numuru, viņa piekrīt nebraukalēt šurpu-turpu. Lieki teikt, ka Megi ir izlēmusi: ne vien meitenēm, bet arī viņu draugiem nāks par labu apmeklēt baznīcas un klosterus – tātad atkal saspiežamies mašīna visi un maucam!:) Vienīgā ķeza, ka laiks ir „sabojājies” – apmācas, pūš negants vējš un pa brīžam smidzina. Ar Svetichoveli atrašanu nekādi pārpratumi nerodas, izstaigājam visu teritoriju. Piedodiet, bet iekšā nefotografēju – vienkārši nevaru tādai lietai saņemties...:) Un tās sajūtas, sienai pieskaroties... tās, ziniet, ir pārāk intīmas:) Nākošā pietura ir Samtavro klosteris turpat Mchetā. Kā stāsta Megi, tur dārzā paglabāts Svētais Gabriel Beri (gluži svaigs svētais, jāsaka, miris kaut kad 1990os gados) un ļaudis vai no visas Gruzijas tur brauc, lai ārstētu garīgas da miesīgas kaites. Viss ir vienkārši - nometies ceļos, pieturies ar rokām pie kapa un viss notiks! Es arī, protams, nospriedu, ka svētības nekad nebūs par daudz, izstāvēju rindu, pieturējos ar rokām pie kapa, uzliku tur savu krustiņu, lai - sak, varbūt tarakānus no galvas izdzīs. Un vienbrīd bija tāda jokaina sajūta - it kā mazs tārpiņš no sirds izlīstu, tā - čpok! - un ārā. Nu neko. Tikai vakarā sapratu: visu dienu neesmu nevienu cigareti uzpīpējusi, negribējās vienkārši! Un tā otru dienu... Un trešu... Arī vīnu iedzerot. Un arī tad, kad visi pārējie pie galda pīpēja. Un vēl joprojām neesmu pīpējusi – nu jau mēnesi;) (Var jau neticēt un paķiķināt, tak gruzīnu tēvoči Batumi to uztvēra kā gluži reālu lietu, skaidroja man: gruzīnietes, kas tur ejot, nepīpējot, vot i man ar "ņe veļeno"! Un solījās arī pie Gabriela Beri braukt!:)) Un tad sākās rotaļa – „Atrodi Džvari!” Jautri ir tas, ka viņu var redzēt no dajebkurienes – no šosejas, vienas vai otras puses braucot, no Mchetas, tak kā tikt klāt, saprast nevar. Cilvēki, kam tiek taujāts ceļš, gan enerģiski met ar rokām un stāsta, tak katrs rāda mazliet citu virzienu... Un mēs apļojam un riņķojam kādu stundu vai pat vairāk, beigās Megi Ceļa Komandēšanu ņem savās mazajās-rosīgajās rokās, mēs iebraucam „zem ķieģeļa”... un te jau stāv policisti... Nē, sarunāt ar viņiem nevar, pat Megi ne;) Kvīts par 40 lariem (tb drusku pāri 10 Ls). Megi noraida manu piedāvājumu apmaksāt kvīti tik enerģiski, ka es momentā atceros stāstu par necienīgās tūristes nogriezto mēli.;/ Beidzot tad arī tiekam līdz Džvari. Skaistums neaprakstāms, pat ar visu vēju un lietu.:) Saguruši atgriežamies Tbilisi, tur līst plīkšķēdams, tomēr līdz Samebai noejam. Sameba ir Jaunā baznīca – grandioza pri grandioza. Pati baznīca ir 3 stāvos, šeit es atļaujos nobildēt arī iekšpusi – vidējo stāvu, kur notiek izstādes un koncerti. Nu grandiozi, spoži, skaisti, utt. Bet piedodiet... ne salīdzināt ar Svetichoveli vai Gelati... dvēseles nav... Var jau būt - VĒL nav... :) Nu ja. Ko tur vairāk stāstīt par to vakaru. Pēc Samebas apmeklēšanas kāpjam mikriņā un braucam uz meiteņu dzīvesvietu, ēdam hinkali, dzeram drusku vīna, es uzklausu sev veltītus tostus, „Didi madloba” (liels paldies), papļāpājam šo un to – ar Megi un Ani krieviski, ar Sofo – es krieviski, viņa angliski;) un tad jau jāiet gulēt. 2. diena (Zestafoni) Ceļamies ap 10:00, KĀRTĪGAS brokastis (vai me!), tad Megi sāk saimnieciski rosīties – kārtot un tīrīt, mazgāt drēbes un vicināt grīdas lupatu. Slaistos pa pagalmu, sildos saulītē un ik pa laikam bažīgi ielūkojos pulkstenī – mēs maz šodien brauksim tālāk? Bet neko, kaut kad īsi pirms 14:00 dodamies uz Didubes autoostu, no kuras atiet maršrutkas uz Zestafoni. Tur Megi sasveicinās un sabučojas ar kādu duci cilvēku, tad iesēžamies Goda Vietās (tb blakus šoferim) un varam braukt. Mēs braucam un braucam, šoferis reizēm pārmet krustu sev (kad redzama baznīca), bet reizēm „nokrusto” priekšas stiklu. Sākumā domāju: tas laikam nozīmē, ka laimīgi esam izvairījušies no avārijas, taču pēc pāris nepārprotamām avārijas situācijām, kad stikls tomēr netiek „pārkrustots”, palieku vēl lielākā neizpratnē. Vienu brīdi mikriņa pasažieri sāk kaut ko brēkt nelabā balsī, šoferis sabremzē, pāri šosejai pie mums pietipina sirms vīriņš, pasažieri sauc kaut kādus skaitļus (skaitļus gruzīnu valodā es atpazīstu!;)), vīriņš atgriežas ar veselu klēpi maizes, kas smaržo tā kā pēc piparkūkām, cilvēki norēķinās un mēs braucam tālāk. Beidzot esam Zestafoni, Megi kā vanags kaut ko vēro pa logu, tad apstopē transportu un mēs kāpjam ārā. Pārejam pār ielu pie kādas sīkas bodītes, šķiet rezervju daļas, viņa ietipina tur un iznāk ārā jau kopā ar „drug” Tēvoci Kotē. (Nu labi, es pieņemu, ka Tēvocis Kotē ir tikai nedaudz vecāks par mani – nu i kas, ka sirmi mati, da zelta zobs mirdz vien - arī pati Megi ir tikai dažus gadus par mani vecāka.) Tēvocis Kotē aizslēdz bodi, iedarbina mašīnu un ved mūs uz Megi mājām. Tur mēs sabučojamies ar Nuku – jaunāko Megi meitu, kura tūliņ tiek norīkota mizot kartupeļus, noliekam somas un kaut kur braucam. It kā jau „na rabotu”, tb Futbola Klubu. Es līksmās priekšnojautās domās saberzēju roķeles – inčīgi tak, mož i nobildēties sanāks ar visu komandu, bet nekā! Pēdējā brīdī laikam Megi izlemj, ka dažas dienas pirms Lielā Mača nebūs prātīgi komandai mani rādīt;) Tāpēc nonākam kādā cilvēku pārpilnā pagalmā (tajā pagalmā, šķiet, gatavojas kaut kāds politisks mītiņš vai tikšanās ar deputātiem, katrā ziņā publika ir visnotaļ satraukta), kur Megi atkal metas ar visiem sveicināties un bučoties. Ik pa laikam tiek pieminēts „stumari Rigaši” (viesis no Rīgas). Patiesībā esmu galīgi apdullusi – no garā pārbrauciena, sveicināšanās ar daudzajiem cilvēkiem un aukstuma – jā, tur ir kaut kādi padsmit grādi, bet es esmu ģērbusies visai plāni. Kad beidzot esmu lielākai daļai publikas atrādīta, Megi paziņo: „Tev ir auksti!”, iesēdina mašīnā pie kāda sveša tēvoča, nokomandē: „Sēdi te! Es – uz darbu!”, iesēstas Tēvoča Kotē mašīnā un aizbrauc. Mēs ar svešo tēvoci mazliet parunājam par politiku un ekonomisko situāciju Latvijā un Gruzijā, tad viņš saka, ka iešot paklausīties, ko šamie tur muld, atstāj man mašīnas atslēgas, piekodinot, darbināt tik iekšā un braukt prom, ja kāds svešs kaut ko, un pazūd pūlī. Es klusiņām ķiķinu un sūtu sms Megi radiniecei Latvijā;) Pēc brīža mašīnā iekāpj 3 sievietes, sasmaidās ar mani un klusējot sēž. Man kļūst pavisam jautri. Vēl pēc kāda laika atgriežas arī svešais tēvocis, nopriecājas, ka Rīgas viesis esot uzdāvināts šiem un jautā: kur ta brauksim – pie Megi vai uzreiz pie viņiem? Viņi arī gluži labi protot viesus uzņemt! Iebilstu, ka tomēr labāk gribētu nonākt Megi mājās, viņš vien novelk: „Nu, skaties. Bet ja mājās neviena nebūs, brauksim pie mums bez kādas runas! Nekā nebaidies – Megi un Vano ir mūsu draugi!” Nuka, protams, ir mājās, tādēļ es palieku tur. Pēc brīža ierodas arī pati Megi un Tēvocis Vano. (Jāsaka, ka visu šo laiku es turpinu justies kā Afēriste, kas ar viltu ielavījusies svešā ģimenē!) Nu jau Megi ir tik tāl ar mani saradusi, ka, kamēr pati cep mčadi (kukurūzas miltu plāceņus), ļauj uzklāt galdu un PAT uztic sagriezt sieru (nākošā rītā gan viņa sieru griež pati, jo manas šķēles, šķiet, bijušas 3x plānākas par Normālajām;)). Tēvocis Vano uznes no pagraba vīnu (ne pēdējo reizi tajā vakarā;)), un mēs sēžamies pie galda. Tiek saukti tosti, pieminēta brīnišķīgā ģimenes atkalapvienošanās pēc ilgiem gadiem, vecāki, brāļi un māsas utt. Tēvocis Vano ir agronoms Zestafoni vīna rūpnīcā, tādēļ mēs spriežam arī par lauksaimniecību, salnām un vīna noietu vispasaules tirgū un Latvijā. Megi sēž ar mums līdz ierodas kaimiņš – Tēvocis Anzors, tad viņa noliek tīru šķīvi un glāzi, bet pati pazūd istabā. Tēvocis Anzors ir kolorīta persona – ilgus gadus dzīvojis Habarovskā, skaļš un nopietns vīrs. Atkal jau spriežam par politiku un ekonomiku, bet nu Tēvocis Vano galvenokārt ļauj runāt kaimiņam, jo nu tas ir visvecākais aksakals pie mūsu galda. Un šajā brīdī atkal viss mans ceļojums gandrīz vai sagriežas šķērsām, jo Tēvocim Vano un Tēvocim Anzoram dzimst ģeniāli plāni manis izklaidēšanai! Un tātad: rīt mēs dosimies Ekskursijā Uz Kalniem, bet vakarā cepsim un ēdīsim mcvadi (tb šašliku) Tēvoča Anzora dārzā! Juhū! Un dzersim pašu labāko vīnu, jā! Un alu arī, jā, viņi jau zinot gan, kā latviešiem garšo alus!;) Tikai ar lielām pūlēm (un arī vien tad, kad Megi man nāk talkā) izdodas pārliecināt entuziasma pilnos tēvočus, ka, nē, nāksies atlikt priekus līdz nākošai viesošanās reizei, jo man Batumi ir Ļoti Nopietnas Darīšanas, Patiešām Neatliekamas!:) 3. diena (Uz Batumi - beidzot;)) Kad no rīta pieceļos, Tēvocis Vano jau ir devies uz darbu. Megi brokastu laikā vēl pārjautā: vai es pavisam nopietni esmu pārliecināta, ka man jādodas uz Batumi, nevis ekskursijā uz kalniem un pikniku Tēvoča Anzora dārzā. Apliecinu, ka šoreiz mani plāni ir negrozāmi. Tad viņa sāk satraukties par to, vai es spēšu viena aizbraukt līdz Batumi, un vai tur viss noritēs gludi. „Ja nu kas, zvani man, es aizbraukšu tev pakaļ!” Nu mīļi – pa reizei nav ne vainas, ja tevi uztver kā vāju, nevarīgu radījumu;) Es apsolu visu;) Drīz vien atbrauc Tēvocis Kotē un ved mūs uz autoostu. Tur izrādās, ka Batumi mikruškas cauri Zestafoni nemaz neiet. Es jau sāku bažīties, ka Megi tūliņ teiks, ka tas ir liktenis un vedīs atpakaļ uz savām mājām, taču ne, viņi ar Tēvoci Kotē īsu brīdi apspriežas, un mašīna dodas Kutaisi virzienā. Pa ceļam man tiek parādīta vīna rūpnīca, kurā strādā Tēvocis Vano, vistu ferma („Viņiem ir labas vistas – ŠITĀDAS!”) un Tēvoča Kotē māja. Kutaisi autoostā Megi mani iekārto mikriņā, nodrūksta šoferi, neuzticīgi nopēta pārējos pasažierus, vēlreiz piekodina zvanīt, ja nu kas, sabučo mani „līdz piektdienai” un dodas atpakaļ uz Zestafoni (no darba viņai ir zvanījuši jau vismaz 50 reizes). Mikriņš ir pilns ar džentlmeņiem, kas vien nedaudz vecāki par manu dēlu: viņi pietur manu čemodānu, lai tas neapgāztos asākos pagriezienos, atskaņo uz mobilajiem telefoniem krievu popmūziku un „joku gabalus” krievu valodā un uzmana, lai no loga mani pārāk neappūstu vējš;) Kobuleti pīpēšanas pieturā, kā jau runāts, zvanu Romānam, pie kura man sarunāta dzīvesvieta, lai pabrīdinātu, ka esmu jau gandrīz klāt. Viņš izstāsta, kur jāizkāpj (tur mani gaidīšot melna volga), tad liek telefonu iedot šoferim un nokomandē arī to;) Tā nu tas ir – gruzīni ļoti uzmana savus ārzemiju viesus, lai tie sava iedzimtā stulbumam vai vieglprātības dēļ nesastrādātu kādas muļķības un nenoklīstu neceļos;) Izbraucot no tuneļa, ceļmalā patiešām stāv melna volga ar trim sirmi-plikpaurainiem Tēvočiem. Kad esmu ar visām iespējamām ērtībām tajā iekārtota, mani pēkšņi pārņem grūti valdāma jautrība: ja nu šī nav pareizā volga un pareizie tēvoči – nebūtu jau nekāds brīnums;) Bet nē, viss ir pareizi. Pēc minūtēm piecām esam klāt, tieku iepazīstināta ar Romāna sievu Cicino, meitām, suni un kaķi. Par abiem pēdējiem jāsaka, ka vienreiz no rokas pabaroti viņi kļūst mani uzticamākie galda biedri visu viesošanās laiku. Un tad mēs sēžamies pie galda... Vai me, vai me... Visi Megi galdi ar „nekautrējies, ēd!” ir bijusi tikai iesildīšanās šim vakaram. Pieci Tēvoči un Cicino, kas visi uzmana, lai es nepaliktu izsalkusi un izslāpusi: „kāpēc tu neēd gaļu, negaršo? Vai tad šis ir slikts vīns?! Tu taču neesi nekāds cālis, bet „sieviete savā sulā”(;DDD)! Ko Tu man te atbrauci – vārnas skaitīt vai ciemoties?!” Ai, tas nudien ir jauks vakars! Man patiešām patīk Tēvoči - šie vecie kūrortu donžuāni, viņos jūtams tāds senlaicīgs šarms, „nastojaščij polkovņik”. Ar viņiem var gan nopietni parunāties par dzīvi un politiku (protams!), par pusaudžu dzimumaudzināšanu, par padomju laikiem (viņi gan apšauba manas atmiņas – ko ta šitāds bērns var atcerēties no tik veciem laikiem!), par ticību un citām lietām, bet var arī pajokoties un pakoķetēt. Viņu flirtēšana ir kā radu tēvočiem ar pusaugu brāļameitu: tāda ļoti uzmanīga un smalka – ka bērns vēl neapvainojas un neskrien mammai žēloties. Brīžam man rodas sajūta, ka man patiešām ir 17-18 gadu un šie Tēvoči ir manas vecmammas brālēni, pie kuriem esmu atbraukusi ciemos. Un atkal jau tiek kalti plāni, kā mani izklaidēt: Tēvoči stāsta, kā mēs brauksim kalnos, viņi kaus jēriņu un ceps šašliku, kā viņi mani agri no rīta ņem līdzi jūrā barabuļku zvejā (sasodīt garšīga tā zivs, ja vien jūs zinātu!), kā mēs rīkosim piknikus Botāniskajā dārzā... Un man nav drosmes viņiem pateikt, ka jau rītvakar es braucu projām uz Tbilisi. Ai, kur nu drosmes, man pašai par to domāt negribas... Naktī pamostos no vilciena „tū-tū”, izeju dārzā – ir silta dienvidu nakts, apdullinoši smaržo kaut kādi ziedoši augi, labsirdīgais lempis – Kaukāza aitu suns Maksis nosēžas blakus un satraukti šņākā, un man gribas tā sēdēt ilgi un dikti. 4.diena (Gar jūru vizinoties) Rīts ir samācies. Gluži kā Tēvoči, kuri gan ierodas labrītu novēlēt, bet ir klusi un sanīkuši – šķiet, ka alus, kuru viņi uzdzēra vīnam un ar kuru pa visām varēm mēģināja sacienāt arī mani, nav gājis labumā.;) Pēc brokastīm abi ar Mama Roman („mama” gruzīnu valodā ir „tētis”) dodamies apciemot viņa radinieci Nanu. Romāns gan viņu sauc par māsu, bet cik sapratu – tā ir viņa mirušā brāļa sieva. Nanai ir aptuveni 70 gadu, bet tik skaistu sievieti es laikam gan nekad neesmu redzējusi (man ir ļoti žēl, ka viņu nenofotografēju, bet nu nākošreiz obligāti!). Viņa ir cēla un vienlaikus vienkārša, runā lieliskā krievu valodā un stāsta, ka senāk ik gadus braukusi uz Jūrmalu atpūsties. Pēc brīža pārrodas arī viņas dēls Aļiks ar sievu Svetu. Pirms dažiem gadiem, pēc tēva nāves viņi ir pametuši lieliski sakārtotu dzīvi Maskavā (pašiem sava firma, dzīvoklis) un atbraukuši dzīvot uz Batumi, jo Māte tā gribēja. Skatos uz viņiem dziļā apbrīnā, sevišķi uz Svetu, kura man šķiet gluži kā mūsdienu dekabrista sieva. Pļāpājam par šo un to (piemēram, lauvu seksuālo dzīvi;)), padzeram Nanas pašas audzēto, vākto tēju un tad jau mums ar Mama Roman jādodas Darīšanās. Šajā dienā sajūta „esmu afēriste un Leitnanta Šmita Bērns” sasniedz savu augstāko punktu. Lieta tāda, ka kādas pa pusei nenopietnas, bet visai apņēmīgas kompānijas uzdevumā man ir jāpapēta, par kādām cenām un kāda zeme tiek tirgota šajā reģionā. Tā nu līdz pēcpusdienai nopietni onkuļi uzvalkos un portfelīšiem padusēs sēdina mūs abus ar Mama Roman savos autiņos (kas itin nemaz nav kaut kādi veci žigulīši) un vizina apkārt, zemes gabalus rādīdami. Es godīgi visu pierakstu blociņā, fotografēju un uzdodu visādus stulbus, kā pašai šķiet, jautājumus. Pie kam visu laiku baidos, ka mani tūliņ atmaskos, nolamās par afēristi un sados pa ausīm kā Ostapam Benderam pie Vasjukiem...;) Bet vispār, ja nu Jūs arī interesē informācija par zemes gabaliem Batumi apkaimē un Kobuleti, varat droši man rakstīt uz e-pastu – atsūtīšu gan cenas, gan bildes;) Viss beidzas laimīgi, mani neiekausta, Kobuleti vēl pieved pie Džamala viesnīcas, kur pagājšgad ar Eināru mitinājāmies, lai varu ieskriet sasveicināties. Mammiķis joprojām dzīvs-vesels (par ko man liels prieks), to pašu sarkano beisboleni galvā iztek no virtuves, sakās mani atminamies, sabučo uz atkalredzēšanos, iebāž mazo balzāmiņu skoteles kabatā un grib dzirdīt ar kafiju. Diemžēl tam laika neatliek... Atpakaļceļā vēl izbraucam caur Botānisko dārzu – tas Batumi ir milzīgs. Visu pusdienošanas laiku Mama Roman ir samācies kā negaisa mākonis – sirdīgs kā pats Perūns, neko pielikt, neko atņemt: viņš ir uzzinājis, ka es aizbraucu jau šovakar. Es rādu pazemīgu seju un piekrītu visam: jā, bezgode, jā, neesmu pelnījusi, jā, nopērt mani vajadzētu... Nomierinās viņš tikai tad, kad pēc trešā tosta vienojamies: uzskatīsim, ka es nemaz nebiju ieradusies šeit, ka mēs ar viņu esam tikai ar fotogrāfijām samijušies, lai zinātu, kā otrs izskatās. Tad sākas manas somas krāmēšana. Romāns ir gatavs vai visu māju iedot līdzi – vīnu, tkemali mērci (ko Cicino speciāli man šodien ir pagatavojusi), plūmju sīrupu... Kad atnāk Aļiks, Mama Roman aiztriec šo pēc Nanas tējas. (Kad puika Rīgā ierauga to tēju, viņš bezmaz nokrīt gar zemi no smiekliem: „Māte, un ar šito tu gāji cauri muitai?!” Tēja ir sabērta maisiņā un glīti notīta ar foliju, nu jūs jau saprotat, pēc kā tas izskatās ;D) Ir tāda sajūta, ka es gatavojos aizbraukt no saviem vecākiem... Pēc tam mēs trijatā dodamies pirkt man vilciena biļeti. Es nemitīgi tieku uzmanīta – lai pareizu biļeti paprasītu, lai pareizi naudu saskaitītu...;) Atpakaļbraucot nosūrojos, ka šoreiz tā arī neesmu nokļuvusi pie Batumi parka lauvām. „Lauvas gribi?” tūliņ jautā Aļiks. „Būs tev tūdaļ lauvas!” Viņš met mašīnu uz riņķi, pabrauc zem kāda tiltiņa, cauri milzīgai peļķei un piestāj pašā krastmalā pie glīta bungalo. „Re kur viens lauva!” rāda sarkanacainu ģipša lauvu, kas guļ pie celtnes. „Un, re, kur – otrs!” rāda uz bārdainu, flegmatisku jaunekli, kas vientuļi sēž iekš bungalo. „Zini, kāds viņam uzvārds? Lomadze!” („lomi” gruzīnu valodā nozīmē – lauva) Tad mēs atgriežamies atpakaļ, sēžam pamazām satumstošajā dārzā, dzeram vīnu, pļāpājam par viskautko un gaidām uz vilcienu braucamo laiku. Viņi stāsta par to, kādas ir ziemas Batumi. Un kādu garšīgu kečupu Nana un Cicino pagājušajā rudenī bija pagatavojušas, un kā viņi to kečupu viens otram čiepuši. Un man pretī sēž vairs ne divi iesirmi Tēvoči, bet gluži vai 12gadīgi puišeļi. Un tad jau ir laiks doties uz vilcienu. Sabučojos ar Cicino, un mēs braucam. Kamēr Aļiks ierūmē koferi, Romāns ir sagrābis manu kupejas biedru un kaut ko ļoti izteiksmīgi viņam stāsta (nabaga puisis tūliņ pēc vilciena atiešanas dodas gulēt, galvu apsedzis, un vienīgais vārds, ko viņš man pasaka, ir „labrīt”;)). Sabučojamies „atā, atā, līdz nākošai reizei, bet tad vismaz uz pāris nedēļām!” Tad viņi abi stāv uz perona pretī manam logam, smēķē un māj ar rokām, es māju pretī, smaidu, bet asaras līst kā lietus – tik ļoti man negribas nekur braukt... Neapmaksāta (aber no visas sirds!) reklāma: Romāna phoNr. ir: +995 99533980 – pilnīgi droši var zvanīt, pieteikties, ka numuru iedevusi Vita, un sarunāt apmesties pie viņa (35 eiro būs iekļauta gan dzīvošana, gan ēšana, pie kam oioioi, kāda ēšana!), tikai lūgums: piezvanīt un pabrīdināt dienas 10 iepriekš!:) 5. diena - pēdējā (Mtacminda, Botāniskais dārzs, Upliscihe un futbols) Kad no rīta īsi pirms 8 izkāpju no Batumi vilciena, man tūliņ piesienas neskuvies taksists ar skumjām suņa acīm. Aizvedīšot, kur vajag. Lēti. Un neatstājas ne soli, kamēr es zvanu Megi. Tā kā es vakar viņai apgalvoju, ka vilciens ienāk 9os, tad Megi vēl arvien grozās pa māju. Viņa dod komandu atrast taksi un iedot taksistam telefonu, lai var izstāstīt ceļu. Tas nu šajā gadījumā ir viegli!;) Tā nu mēs dodamies ceļā. Protams, runājamies, protams, par politiku un ekonomiku. Protams, nonākam arī līdz manam ģimenes stāvoklim, un es jau kuro reizi šajā braucienā dzirdu jautājumu: „Kāpēc neapprecējies otru reizi?” (Ārkārtīgi populārs jautājums! Pie kam – man to uzdod vienīgi vīrieši, sievietes itin nemaz nepārsteidz, ka kāda var arī negribēt būt precēta;)) Un jau kuru reizi atbildu, ka bez vīra es jūtos daudz labāk, kā ar! Uz ko taksists visai prātīgi iebilsts, ka acīmredzot vīrs man ir bijis slikts, pie laba vīra man būtu bijis labi dzīvot. Tad viņš nopūšas pavisam bēdīgi un izstāsta savu skumjo dzīvesstāstu: ka sieva pirms 5 gadiem ir gājusi bojā autokatastrofā, 2gadīgo bērnu nācies atdot māsai, jo nav spējis tikt galā, un tā nu viņš, nabadziņš dzīvojot viens jau 5 gadus. Tad viņš saprasa, lai es uzrakstot savu vārdu un Rīgas mikrorajonu, kurā dzīvoju. Nē, nē, viņš nebūšot uzmācīgs, viņš atbraukšot, dabūšot darbu, noīrēšot tuvumā dzīvokli, un tad man pierādīšot, CIK lielisks viņš ir! Jā, un tad gan es neteikšot „nē”!;) Paldies Dievam, klāt jau ir Megi miteklis, viņa iznāk uz ielas, es izlecu no mašīnas un metos viņas skavās, un sirdi plosošā saruna ir galā! ;) Pie brokastu galda Megi paziņo, ka mēs visi šodien dosimies ekskursijā! Sākumā uz Mtacminda (Tbilisi Svēto Kalnu), bet pēc tam uz Upliscihi (tas tādēļ, ka pirmajā dienā es stāstīju – ko esmu Gruzijā jau redzējusi un ko vēl gribētu redzēt, Upliscihe bija tai skaitā!). Mēs sapošamies, un klāt jau ir Tēvocis Kotē ar mašīnu – viņam šodien Tbilisi ir darīšanas, tā nu Megi ir viņu nofraktējusi uz visu dienu. Megi iesēžas priekšā, mēs visas 4 aizmugurē un braucam. Mtacmindā gluži nesanāk kā gribēts: kopš Patarakacišvili nāves dārzs ir ciet un mēs varam tikai no augšas pavērot pilsētu. Tālāk dodamies uz Botānisko dārzu, izstaigājam krustu šķērsu, uzkāpjam arī pie Kartlis Deda (Mātes Gruzijas) un Narikhali cietoksnī. Megi, par spīti augstpapēžu iešļūcenēm, gadiem un svaram, dipina visiem pa priekšu. Kustīgāka par viņu ir tikai vidējā meita Sofiko: visaktīvākā un smukākā no visām māsām – īsta Megi jaunībā!:) Kad esam lejā, Megi rodas lieliska ideja – apskatīt mošeju ne tikai no āra, bet arī no iekšas! Diemžēl bargi vīri mūs no turienes patriec pat pār slieksni netikušas (nē, meloju – Megi tomēr paspēja iespraukties kurpju pārpilnajā priekšnamā!) – neesot ko sieviešiem, da vēl neticīgiem te kārstīties! Sagaidām Tēvoci Kotē un nu varam doties uz Upliscihi. Nu Upliscihi saviem spēkiem atrast nav tik vienkārši – es jau sāku bažīties, vai neatkārtosies stāsts ar Džvari. Par laimi vai uz katra stūra stāv cilvēki, kas gatavi norādīt Pareizo virzienu;) Upliscihe ir kalnos izcirsts cietoksnis (ja nekļūdos – vēl pat pirms mūsu ēras), alas un labirinti! Jāsaka gan, ka no Vardzijas atšķiras. Kad gatavojamies doties projām, pēkšņi vairs nevaram atrast izeju, tad arī rodas joks: „Kāpēc jāņem gids? Lai ārā izvestu! Negribat maksāt? Vot i blandieties te 3 dienas!” Beigās atrodam gan pareizo caurumu klintī un steigšus dodamies atpakaļ uz Tbilisi (caur Gori tikai izskrienot), jo šovakar ir Gadsimta Mačs – Megi futbola klubs „Zestafoni” cīkstās ar Tbilis „Ameri” par čempiona titulu. Tbilisi stadions ir grandiozs – paredzēts 80 tūkstošiem skatītāju. Un aizpildīts ir aptuveni par 2/3 – vienā pusē vienas komandas līdzjutēji, otrā - otras.;) Spēle beidzas ar 2 pret 1, un Mūsējie kļūst par čempioniem! Zestafoni līdzjutēji paķer avīzes, uz kurām spēles laikā sēdējuši, aizdedzina tās un vicina pa gaisu, svilpj, dzied un apkampjas. Pretējā puse sadrūmuši savāc pekelītes un aiztinās. SasodīC, un es jau cerēju, ka viņi uzrīkos masu kautiņu, kuru es varēšu nobildēt! Viss ir kā nākas: šampanietis pa gaisu, spīguļus šaujoši lielgabali un salūts. Un lai man te neviens nestāsta par klusajām un apspiestajām gruzīnu sievietēm! Es viņas esmu redzējusi futbola mača noslēgumā! Megi, protams, lec augstāk par visiem, vicinās ar rokām, pirmā uzsāk izaurēt visādus saukļus, bučojas un apkampjas ar vai pusi līdzjutēju, nerunājot nemaz par futbolistiem un treneriem!:) Ak, jā, un futbola spēles laikā Tēvocis Kotē liktenīgi uzzina manu īsto vecumu. Viņš ir krietni pārsteigts, bet tūliņ skatiens kļūst blēdīgs un viņš saprasa manus skaipa kontaktus un telefonu. Visnepatīkamākais ir tas, ka viņš tūliņ pārtrauc izturēties pret mani kā pret jaunāko māsiņu, un sāk apkārtējiem izrādīt attieksmi „eto moi ženščina!” (Pārlecot laikam: kad Tēvocis Kotē nākošā rītā mani jau Rīgā esošu sazvana, lai paziņotu, ka esot atradis mani skaipā un uzjautātu, kad es atkal atbraukšot, sāku bažīties, vai nākošais pārsteigums nebūs Tbilisi taksists ar rožu pušķi, kurš zvana pie mana dzīvokļa durvīm!;/) Un tad jau ir vēls vakars. Atgriežamies meiteņu mājoklī, ātri paēdam, es savelku mugurā visus iespējamos maiķīšus (pa dienu esmu saņēmusi vairākus sms par to, cik drausmīgi auksts ir Latvijā), atvadu bučas meitenēm, un mēs ar Megi dodamies ķert taksi. Pa ceļam uz lidostu aizvedu Megi uz restorānu „Faetons”, kur notiek futbola kluba svētku bankets (sagaidošie jaunekļi sarosās un ir gatavi mani vest pie galda, taču, ak, vai cik žēl – man ir laiks uz lidostu). Lidostā vēl iepērku kādus suvenīrus dēlam (nevaru tak atstāt neiztērētus lari), padzeru kafiju (draņķīgāko un dārgāko turku kafiju visā brauciena laikā), pasnaužu kājās stāvot un skumstot, ka šīs ir manas pēdējās stundas uz Gruzijas zemes, tad satieku Gruzīnu Valodas Klasesbiedru Mārtiņu, kurš arī atgriežas Latvijā ar to pašu lidmašīnu, un pēdējo stundu mēs draudzīgi nopļāpājam. Nobeigums: Jūs pat iedomāties nevarat, cik es biju škrobīga, kad muitnieki mani palaida garām kā tukšu gaisu, bet man čemodānā bija tikai 2 atļautie litri vīna!!!!;/


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais