3 nedēļas uz gandrīz vientuļas salas
|
Ģirts Smelters
|
Kad ieradāmies Singapūrā, mums bija tikai divi iepriekš sagatavoti uzdevumi – aizvadīt florbola treniņu ar vietējiem entuziastiem un satikt latviešu pusi Ainaru. Abus uzdevumus izpildījām jau nākamajā dienā pēc ierašanās, tāpēc uz Ainara aicinājumu pievienoties latviešu kopā sanākšanai Singapūrā, kas bija plānota pēc trīs nedēļām, smejoties atbildējām, ka tad jau būsim tālu Austrālijas otrā krastā. Kas to būtu domājis, ka trīs nedēļas vēlāk no viena katla smelsim auksto zupu un dziedāsim „Kur ir mana lidmašīna?”. Bet par visu pēc kārtas.
Singapūru bijām ieplānojuši kā atraušanās vietu lidojumam uz ķengurzemi. Bijām ar vienu kāju jau lidmašīnā, atlika tikai tāds formāls sīkums kā vīza. Bet tās jau nedod tikai cietumniekiem. Tad nu pieprasījām savu ielūgumu uz Austrāliju un ar somām mugurā gaidījām drīzu atbildi. Atbilde ievilkās, bet nebēdājām. Nospriedām, ka mums to paredzēts piegādāt personīgi rokās un ka šim uzdevumam izvēlēta viena no „Mis Imigrācijas departaments” kalendāra meitenēm. Katram gadījumam notīrijām vaigus no rugājiem un turpinājām gaidīšanu.
Tikmēr dzīve Singapūrā sāka uzņemt apgriezienus. Vispirms jau aizvadījām florbola maču vietējā trenera, izbijušā valstsvienības kapteiņa Gastija pavadībā. Iekustināt vecos kaulus un ierūsējušās locītavas bija kārtīgs izaicinājums, taču savu sportistu reputāciju aizstāvējām godam, par ko tikām atalgoti ar šortiem un krekliem no Gastija puses. Tagad somās mums jau 5 vienādi drēbju gabali. Arī pašas somas vienādas, bet tā jau komandai pienākas.
Gastijs pēc otrā treniņa aizveda mūs sapazīstināt ar savu kuplo ģimeni – veselu maiņu ar florbolistēm. Vīram ir piecas meitas, arī sieva trenē florbolistus. Paralēli treniņiem Gastijs izplata sporta inventāru. Līdz ar to mājās florbola nūjas ir katrsingapā kaktā. Tiekam ielūgti arī vakariņās, kur pārspriežam ne tikai indiešu ēstuves, bet arī florbola virtuvi. Ar nacionalajām īpatnībām mūsu atspoguļojumā varat iepazīties florbolazinas.lv!
No sporta pasākumiem šis gan nav vienīgais – latviešu dāma Agate, kas sākotnēji nemaz negribēja mūs satikt, bet, kad visbeidzot satika, negribēja laist prom, kādu reizi aizveda mūs līdz pludmalei. Izrādās, vesels eiropiešu meiteņu bataljons tur aktīvi lēkā pa smitīm. Tikām draudzīgi uzņemti bariņā, un ik pa reizei meitenes pat atļāva mums uzvarēt. Nākamā dienā āda gan steidzās pamest ķermeni, un seja atgādināja luksoforu ar sarkano signālu, bet gandarījums milzīgs.
Saka, ka labās idejas dzimst rītos. Tad nu kādu rītu, pamodušies pulksten 13:00, nolēmām, ka jāmeklē iespējas palielināt ceļojuma fondu, kamēr gaidām vīzu. Apzinājām savas iespējas, prasmes un talantus un devāmies medīt labākās pozīcijas. Par upuri izvēlējāmies kādu publisku āra pasākumu – ķīniešu popmūzikas koncertu, kurā solijā būt kaudze ar cilvēkiem. Koncerta priekšvakarā devāmies uz vietu, kur tam bija jānotiek. Sagatavošanās darbi ritēja pilnā sparā, un pēc pārliecinošas uzstāšanās apsargu priekšā, tikām ielaisti nožogotajā teritorijā kā svarīgi cilvēki. Ātri izpētījām teritoriju un, ieraudzījuši „Red Bull” telti, līdzīgi kā Džerods seriālā „Emulators”, nolēmām, ka šodien būsim kompānijas pārstāvji no Eiropas. Esam ieradušies ar mērķi palīdzēt Āzijas kolēģiem ar darba rokām. Ar šo stāstu ātri vien dabūjām vietējā redbulista vārdā Debess telefona numuru. Laipni stādījāmies priekšā un norunājām satikties pēc pāris stundām.
Kamēr gaidījām, lai īsinātu laiku, nolemām sevi izklaidēt. Singapūra ir slavena ar trīs milzīgā viesnīcu ēkām, kam virsū uzstutēta laiva – arhitektūras brīnums. Visupirms uzbraucām augšā, lai apskatītu pilsētu no laivas peldējuma. Un tā vairākas reizes – skati tiešām jauki. Tikai pāris dienas vēlāk izrādījās, ka, lai brauktu augšā esot jāpērk biļete. Blakus slavenajai viesnīcai ir ne mazāk slavens izstāžu un sarīkojumu centrs. Sajutuši vēderā izsalkumu devāmies vienu no tiem. Kāda pasaulē labi pazīstama finanšu kompānija saviem darbiniekiem bija sarīkojusi supervaroņu balli vienā no izstāžu centra telpām. Bijām tērpušies vienādi zaļos „Zelta Check” kreklos, tāpēc no supervaroņu kostīmos tērpto cilvēku pūļa arā gandrīz nekritām. Mazliet pamielojāmies ar uzkodām, padzērāmies, sabildējāmies ar ‘kolēģiem’ un devāmies uz nākamo balliti. Te gan atmosfēra mazliet oficiālāka, jo visi uzvalkos un vakarkleitās. Taču publika pārsvarā eiropeiska un rietumnieciska, kas nozīmēja divus ceļus – iet prom, vai sagaidīt, kad lielākā daļa piedzeras un iejukt pūlī. Devāmies prom, uzskatot, ka šie zolīdie džentlmeņi jau ar alkoholu neaizraujas. Liela bija mūsu vilšanās, kad pēc stundas vai divām viens pēc otra visi sārām sejām vēlās pa kāpnēm lejā, bļaustoties un lamājoties.
Bet pa to laiku bijām uzgājuši ko neparasti burvīgu tepat, ārā. Uz milzīgām strūklakām un ūdens pilieniem, projecējot lāzera starus, izveidots audiovizuāls stāsts. Vārdiem neaprakstāms un iespaidīgs, noteikti jāredz pašam . Atradām arī milzīgu stikla bļodu vairākus metrus diametrā, kur, stāvot vens otram pretī un čukstot var sazināties itkā stāvētu blakus. Pilna ar brīnumiem tā Singapūra!
Tomēr ar darbiem nepaveicās, jo redbulists Debess tikšanos pēdējā brīdī atcēla. Vēlāk gājām vēlreiz garām koncerta vietai, kad apsargi jau māja ar rokām pa gabalu un sauca mūs iekšā. Iegājām, ar cerību atrast ko daudzsološu, bet bija jau pārāk vēls, un kvēlākie fani sāka ieņemt savas vietas pie skatuves. Ilgi mēģināju izprast fanātismu gaidīt 16 stundas ārā, lai tikai redzētu tuvāk kādu ķīnieti plātot muti pie fonogrammas. Apbrīnojama lojalitāte.
Jāatzīst, ka bija brīži, kad sākām apšaubīt Austrālijas imigrācijas departamenta vēlēšanos savu valsti redzēt mūsu apmeklētu, tāpēc sākām pētīt pasaules karti. Atmiņā atausa klasesbiedra aicinājums doties ciemos uz Jaunzēlandi, lai pāris dienās izietu tonizējošu rekreācijas kursu. Taču, kopš Jaunzēlandes aviosabiedrība savās reklāmās sāka izmantot varoņus no filmas „Hobits”, biļešu cenas ir tikai kāpušas, izkāpjot no mūsu budžeta rāmjiem. „Kad tevi nelaiž iekšā pa logu, ej pa durvīm”, vēsta sens sakāmvārds, tāpēc devāmies izpētīt ūdensceļus. Te mums atkal palīdzēja izpalīdzīgā Agate, piešķirot biroju ēkas, kurā strādāja, durvju karti. Šajā pašā ēkā atradās arī vairākas jūras pārvadātāju kompānijas. Pie reizes izpalīdzējām arī Agatei – ievācām kompāniju darbinieku kontaktdetaļas un atstājām kādas Latvijas firmas prezentācijas. Labs barteris. Izbrīnītas bija pārvadātājfirmu vadītāju sejas, kad pastāstījām gan savu stāstu, gan to, ka meklējam kuģus, gan to, ka kāda Latvijas kompānija vēlas veidot sadarbību. Laikam ne katru dienu nepiederoši cilvēki tiek iekšā apsargātā debesskrāpī, apvārdo sekretāres, lai tiktu pie sarunas ar vadītāju un paziņo, ka vajadzīgs kuģis uz Janzēlandi pēc iespējas ātrāk. Taču, diemžēl arī šis mēģinājums panākumus nenesa – jūras satiksme starp Singapūru un Jaunzēlandi ir visai niecīga, arī laiki, kad par ruma pudeli iespējams tikt uz klāja, ir pagājuši.
Visbeidzot, pagāja trīs nedēļas un pienāca latviešu grilla ballīte. Bijām vēl te. Klusums no Austrālijas gala. Pirmo reizi ceļojuma laikā satikām tik daudz latviešus vienuviet Biju jau aizmirsis, kā ir stāvēt ar plastmasas šķīvi rokās cilvēku bariņā, gardi smieties un apspriest lietas latviski. Ir labi. Namamāte un namatēvs bija parūpējušies par lielisku atmosfēru un labu laiku. Kopā uzrāvām arī Prāta Vētras „Lidmašīnas”, kuru ierakstījām video un kā ielūgumu uz vakariņām nosūtījām grupas Facebook lapai – puišiem kā reiz ieplānots koncerts Singapūrā pēc pāris dienām. Esot bijis neaizmirstams.
Vēlāk kopā ar nenogurdināmākajiem latviešiem devāmies uz kādu ballīti. Kāds mūsu jauniegūtais Singapūras draugs bija atsūtījis slepenu ielūgumu, kuru uzrādot iespējams iekļūt nelegālā ballītē pilsētas centrā. Tikām uzvesti kādas biroju ēkas pēdējā stāvā, kur kabinets, noklāts ar plēvi un avīzēm, pārveidots par deju zāli, savukārt blakus esošais jumts – par terasi ar skatu pār naksnīgo Singapūru. Skatu, kas uz pāris sekundēm rada to sirreālo sajūtu, ka tikai tev pieder visa pasaule. Un sāk pat mazliet šķist, ka dzīve tomēr ir skaista, bet jaunība – mūžīga.
Singapūru noteikti pamest bija visgrūtāk. Siltums, ar kādu mūs uzņēma vietējie un latvieši, nav izstāstāms. Bet pār Austrāliju lēnām sāka vilkties tumši mākoņi. Tikmēr ziemeļos uzmirdzēja gaisma virs uzlecošās saules zemes. Un, lai arī cik liela bija vēlme pirmo reizi dzīvē šķērsot tikai simt kilometru attālo ekvatoru, viss liecināja, ka būs vēl mazliet jānogaida.