JŪRAS UN ROŽU SMARŽA

14.06.2008
16 min lasīšanai

Mīts par Bulgārijā valdošo nabadzību un nesakārtotību beidzas, ieripinot savu čemodānu lidostas priekštelpā, kur valūtas maiņas punktu un automašīnu nomu izkārtņu fonā pulcējas sagaidītāji, tūrisma firmu pārstāvji ar sagaidāmo tūristu sarakstiem un taksometru šoferi ar visai ikdienišķu: „Taksi nje nedo?” Pirmais, kas liecina par jūras tuvumu, ir pēc lidmašīnas bezgaisa tik patīkama svaiga, smaržīga vēja brāzma, kas sapurina matus, aizsedzot skatu caur spožajā saulē samiegtajām acīm. Ceļš cauri Burgasas, kas ir valsts Dienvidu daļas lielākā pilsēta ar attīstītu naftas pārstrādes un transporta, loģistikas un lielākās Bulgārijas ostas atrašanās vieta, daudzdzīvokļu namu rajoniem daudz neatšķiras no Rīgas Purvciema vai Ķengaraga ainavas. Šur tur pazib pa jaunai stikla būvei – viena no tām līdzīga mūsu „Saules akmenim” – tās arhitektūras idejas pamatā ir kuģa masts un buras, bet iekštelpās – jaunākā un modernākā četrzvaigžņu viesnīca Mirage, kas piesaista apmeklētājus visu cauru gadu gan ar vienu no labākajiem Burgasas restorāniem un naktsklubiem, gan iespaidīgo jūras panorāmu aiz loga. Novietojot čemodānu jaukā, eiropeiskā viesnīcā netālu no pilsētas vēsturiskā centra un atbrīvojoties no smagnējā Rīgā uzvilktā apģērba, dodos pastaigā pa pilsētas galveno gājēju ielu, kas ved uz jūru. Smaidīga administratore man atvainojas par viesnīcas restorānā valdošo kņadu – tur ar vietējo mākslinieku uzstāšanos un līksmām, grieķu sirtaki atgādinošām dejām tiek svinēts vidusskolas izlaidums, ko sākotnēji noturu par kāzām. Garās greznās dažādu krāsu zīda kleitās, ar gariem lokainiem matiem – turpmākajās dienās šādas princeses plaša radu un draugu pulka pavadībā var sastapt it visur – uz ielām, restorānos, pludmalē, šosejas malās un „Saulainā Krasta” daudzstāvu naktsklubos. Apstājos pie viena no daudz kur pilsētā izvietotajiem kafijas automātiem – par 30 vai 40 stotinkiem (1 leva = 100 stotinki, kas mūsu naudā ir ~ 0,35 Ls) var dabūt puslīdz pieklājīgu kafiju. Pilsētas restorānos kafija maksā ~1,2 levas, bet pašos eksluzīvākajos – 2,5 levas (87 sant.). Aleksandrovskas (galvenās gājēju ielas) sākumā manu skatienu piesaista jaunā Burgasas universitātes ēka, bet ejot pāri ielai nevaru noturēties nenoknipsējot tumsnēju, dzīvespriecīgi tērptu vietējo meiteni. Burgasā nesastapsiet nenosakāma dzimuma būtnes ar nošļukušām biksēm, sporta apaviem un sapinkātiem matiem, kādas manāmas citviet Eiropā. Bulgāru meitenes mīl kleitas, kurpes, krelles, auskarus un efektīgas frizūras. Koku apēnotā gājēju iela ar malās izvietotām bankām, apģērbu veikaliem, kafejnīcām un restorāniem, aizved līdz Troikatas laukumam ar strūklaku, aiz kuras turpinās jau vecpilsētā, aizvedot līdz piejūras parkam un pludmalei. Pašā vecpilsētas sākumā viena no vietējām bankām izveidojusi atrakciju kompleksu bērniem – mazākajiem piepūšamās atrakcijas, lielākiem – datorsimulāciju formulu braukšana vai ripināšanās sfērisku cauruļu konstrukcijas iekšpusē, kas man jau paskatoties uz to izraisa pa ceļam augļu veikaliņā nopirkto un dzeramā ūdens strūklaciņā noskaloto zemeņu sarosīšanos. Kā jau ierasts Rīgā, no vecpilsētas pirmās mājas priecīgi māj pats McDonalds, ar kura skulptūru restorāna ārpusē šeit aizrautīgi fotografējas bērni. Tālāk ieliņa ved caur aizvien glītākiem restorāniem, pa ceļam var apskatīt arī pilsētas arheoloģiskā muzeja āra ekspozīciju, lieki nenogurdinot sevi ar došanos iekšā un pie reizes atvēsinoties ar garšīgu itāļu saldējumu lielā kraukšķīgā vafelē (~2 levas), kura krāsainās vitrīnas vilina ik pa brīdim ceļā uz jūru. Tuvējā skvēriņā koši tērpti klauni izklaidē vietējos bērnus un dala tiem balonus, bērnu visapkārt ir ļoti daudz, daudzi no tiem ratiņos, ko stumj glītas māmiņas, omīšu un vecāko bērnu pavadībā. Cilvēku ir tiešam daudz, šķiet visa Burgasa iznākusi izbaudīt pirmās siltās vasaras dienas. Tālāk garām stilīgam Bacardi klubam un romantiskai baznīciņai lielas stiklotas viesnīcas paēnā, ieliņa ar mazām kafejnīcām un dažādu lietu tirgotavām aizved līdz pilsētas pludmalei, kas sagaida ar baltu balustrāžu ieskautu terasi, no kuras paveras lielisks skats uz Melno jūru, kas gan gluži neatbilst nosaukumam, jo ūdens ir koši tirkīzzils, ar baltu putu viļņu galotnēm. Visur jūrmalā izvietoti tālu jūrā uzbūvēti tilti, kas beidzas ar divzaru paplašinājumu un skatu torni. Tālumā redzami nelielās Sv. Joanna salas kalnainais apveids, sala ir neapdzīvota, uz tās atrodas vien dabas rezervāts un veca bizantiešu klostera drupas, to apmeklēt var ar kuteri no Kraibrežņas piestātnes. Platā balto smilšu pludmale vēl ir patukša, jo siltais laiks tikko kā iestājies, tikai bērni izklaidējas lecot no tilta jūrā, lai gan krāsains uzraksts brīdina to nedarīt, arī mani pārņēma vēlme izjust lēciena satraukumu un dzidrā ūdens šļakatas. Šoreiz noturējos... Ūdens ir tik tīrs, ka var nirt un peldēt ar atvērtām acīm – nekad to nebiju darījusi mūsu jūrā. Pēc atspirdzinošas peldes var doties pastaigā pa pilsētas piejūras parku. Putnu balsis šeit šķiet skaļākas, nekā Latvijā un visur rozes, rozes...To smarža jūtama gaisā pavisam neparastās vietās – braucot mašīnā, jūras krastā... Aromātterapijā izpētīts, ka rožu smaržai piemīt visaugstākā frekvence no visām aromātiskajām eļļām, to ieelpojot katra organisma šūna ātri uzņem enerģiju, kas veicina harmonijas un līdzsvara rašanos. Šo īpašību dēļ tā tiek izmantota daudzu slimību ārstēšanai, tai skaitā dažādu seksuālo disfunkciju – frigiditātes sievietēm un impotences vīriešiem ārstēšanai. Varbūt tieši tamdēļ to dēvē par mīlestības puķi? ;) Piejūras parks ar koptajiem apstādījumiem ir iemīļota pastaigu vieta vietējiem iedzīvotājiem un bērniem. Tajā var sastapt gan pārdomās iegrimuša A.S. Puškina statuju, mūsdienīgu brīvdabas teātra konstrukciju, skeitparku un karuseļu parku bērniem, bet naktīs šeit darbu uzsāk moderni naktsklubi – ELITE, ALIBI – ar dažādu stilu mūziku (hause, hip-hop, groove u.c.), stilīgiem interjeriem un viesdīdžejiem no ārvalstīm. Taksometrs no pilsētas centra līdz šejienei maksā 5 levas (1,75 Ls). Silts gaiss, jūras šalkoņa - lai papriecātos par jūru naktī bruņinieciskie bulgāru puiši savas meitenes pārnes uz rokām pār tikko kā nolijušā siltā vasaras lietus peļķēm... Pragmatiskāk noskaņotie var aplūkot izgaismotās pilsētas celtnes... vai klausīties strūklakas čalās un noraudzīties tās gaismu spēlēs līdz rīta gaismai un visbeidzot sagaidīt tieši no dūmakainās jūras paceļošos sarkanās saules lēktu... Skaistumam... Papildus jaukajam vidusjūras klimatam, Bulgārijai piemīt vēl kāda dabas parādība – karstie minerālūdens avoti, kas izvietoti pa visu valsti. Jau senie romieši cēla virs tiem savas termas, jeb pirtis – kas sastāvēja no daudzu telpu kompleksa - no karstās pirts- kaldarijs (calida lavatio), tepidarija (tepidarium) – siltās pirts un frigidarija (frigidarium) – aukstās pirts, kas parasti bija apaļas formas telpa ar četrām vai vairākām nišām. Vēl termās atradās lakonisks (laconicum) – karsta telpa priekš svīšanas. Acīmredzot, gan tepidārijā, gan frigidarijā romieši nemazgājās, bet tikai lēni izgāja tām cauri, jo apmeklētājus vilināja pirts karstā gaisa temperatūra, nevis ūdens. Ar laiku termās tika ierīkoti atklāti pagalmi, portiki, eksedras un baseini, jo apmeklētāji vēlējās baudīt masāžas, peldes, nodarboties ar vingrošanu un spēlēm. Termu kompleksā ietilpa arī vingrošanas zāle, citas plašas zāles un portiki priekš pastaigām, arī bibliotēka, zāles sarunām un atpūtai, palestras, baseini un nimfeji (pusapaļas, ovāla vai taisnstūra būves ar avotu vai strūklaku arhitektoniski izveidojās republikas beigās un tās izmantoja kā atpūtu vietas villās un termās), lekciju zāles un mākslas galerijas. Atpūtas zonā varēja būt skriešanas celiņi un ziedu dārzi. Dažu no tām atliekas saglabājušās pilsētās un ciematos – Varnā (par ko pastāstīšu vēlāk), Balčikas Rumānijas karalienes Marijas pils dārzā (par to arī vēlāk :) 19. gs. beigās tieši šos karstos avotus uz Bulgāriju izbaudīt brauca Eiropas aristokrāti. Vietām sastopamas vēl darbojošās sanatorijas, kas piedāvā balneoloģisko terapiju gandrīz visu medicīnai pazīstamo slimību ārstēšanai. Katrā ziņā Džordžam no „Trīs vīriem laivā”, kuram lasot medcīnisko enciklopēdiju radās pārliecība, ka viņam piemīt viss no izlasītā, šeit nenāktos vilties, jo izārstēt varētu arī vienīgo slimību, kas viņam nepiemita – ūdens ceļgalā :) Uzcelti arī jauni, ekskluzīvi SPA kūrorti, kuros iespējams izbaudīt balneoloģisko terapiju, bet šoreiz stāsts būs par to, kā to pareizi darīt pašam un pilnīgi par velti pie Burgasas atrodošajos Sāls ezeros, kur vēl joprojām iegūst sāli, kuru pēc tam pārvadā mazos smieklīgos dzelzceļa vagoniņos. Smiltis šeit ir tumši pelēkā krāsā, šaurs asfaltēts ar smiltīm nobiris celiņš pilns ar dārgos treniņtērpos tērptiem un pa mobilo telefonu runājošiem burgasiešiem, kuriem skriešana pa smilšaino celiņu acīmredzot ir iemīļots sporta veids. Citi, savukārt atbraukuši ar mašīnām, un debesīs paceļas krāsainu kaitborda izpletņu spārni. Jāsāk ar sāls ezeru. Dienas laikā temperatūra tajā uzsilst līdz 40 grādiem, tie ir samērā sekli, sarkanīgās krāsas ūdens ir apmēram līdz ceļiem. Ja uz ādas ir kāds pušums, pirmo laiku sāls kož diezgan stipri, visvairāk jāuzmanās, lai tas neiekļūtu acīs. Pēc konsistences ūdens līdzinās eļļai, tas notek no ādas eļļainās pilītēs. Arī guļot uz vēdera, ja izpletīsiet rokas, tas pacels jūs gaisā. Sajūta mazliet dīvaina... Vārdu sakot, šādi jāzviln kādas 15 minūtes, lai īsinātu laiku, var rotaļāties, tēlojot krokodīlu.... Brīvdienās gan šeit tādu ārstēties gribētāju esot padaudz... Kad sāls sāk kost jau arī citās manas maigās ādas daļās uz vēdera, sāniem, augšstilbiem es neizturu un dodos laukā. Viss ir labs ar mēru :) Nākamais solis ir smērēšanās ar melniem māliem no nākošā dīķīša. Tas ir visnotaļ jautrs process, var mētāties ar dubļiem, vai rīkot dubļu cīņas. Kad dubļi saulē apžāvēti – pareizais solis ir ierakties karstajās pludmales smiltīs atkal uz kādām 15 min, labākai caur ādu uzņemto minerālvielu iedarbībai. Tā kā bija jau vakars, es izlaidu šo procedūru un devos peldēties jūrā. Tomēr, ja kāds apģērba gabals uz jums pirms tam bijis balts, nelieciet lielas cerības uz to, ka noskalosiet to jūrā... :) Nebaidieties, jaunais Ariel tiks ar to galā :) Sajūta pēc procedūras ir patīkama, man vēl neizjusta, nu varbūt to varētu salīdzināt ar sajūtu pēc pilnas ķermeņa masāžas, tikai dzīvīgāka un vieglāka, viss ķermenis ir it kā aktivizējies, to var just vairākus centimetrus zem ādas.... Mājupceļā pabaroju ar atlikušo īpašo Bulgārijas raudzētā piena (Lactobacillus bulgarius – īpaša baktērija, kas dzīvo tikai Bulgārijā, un ievērojami paildzina tās piena produktu lietotāju dzīves ilgumu) bundžu klaiņojošu suni, pēc brīža man piebiedrojas vēl septiņi smieklīgi kucēni... Sveti Vlasas DINEVI MARINA jahtu piestātne Netālu no kūrorta „Zelta Smiltis” ciematā Sveti Vlasa nesen uzbūvēta jauna jahtu piestātne 300 jahtām, 50 no kurām – karaliskās klases – vairāk par 25 m. Dienā var sauļoties sterilā, būvējot piestātni, no jauna uzbūvētā pludmalē, jaunos, polsterētos atpūtas krēslos, virs kuriem paceļas balta auduma saulessargi, bet vakarā saviesīgā dzīve tikai sākās. Bagātākie piekrastes uzņēmēji brāļi Dinevi, kuriem pieder gan piestātne, gan tuvumā atrodošies apartamentu kompleksi un viesnīcas, piekrastes promenādē izbūvējuši elgantus restorānus – itāļu, nacionālā stilā, suši bāru. To interjers ir izsmalcināts un grezns. Šeit atpūsties brauc Bulgārijas bagātākie cilvēki, uzņēmēji, politiķi un kongresmeņi, kas viesnīcas Hotel Palace restorānā svin gan savus, gan partijas svētkus. Piestātne, kurā rindojas ekskluzīvi auto, un pa laikam pie kāda no restorāniem piestāj garš, melns limuzīns, tiek apsargāta 24h diennaktī. Manas uzturēšanās laikā viesnīcā apmetās 40 meitenes no Bulgārijas žurnāla PLAYBOY, lai fotografētos uz jahtām, nākamajā dienā daudzas no viņām laiskojās pludmalē, kur aizvien vēl notiek sagatavošanas darbi vasaras sezonai, tiek būvēti pludmales bāri un arī jauns pludmales naktsklubs. Pēc izsmalcinātām vakariņām restorānā ar nacionāli-eiropeisku virtuvi un plašu vīnu piedāvājumu, piedevām virtuoza pianista spēlētas klaviermūzikas pavadījumā, var doties iedzert uz tuvējo PIANO bāru, kur glīta bulgāru dziedātāja patīkami zemā tembrā izpilda internacionālus hītus, bet, ja sabraukuši viesi no Krievijas, pats Dinevi jaunākais izpilda tiem klasiskos krievu grāvējus – sākot ar „Krokodil Gena” un beidzot ar „Milijon Alih roz” :) Viņš pat esot izdevis albumu ar populārām krievu un bulgāru dziesmām. Pats iespaidīgākais, protams, ir ekskluzīvs naktsklubs „Planet Yacht” – tā interjers ir itāļu stilā – melni spoguļi un greznas lustras pie griestiem, dabīga koka apgleznotas mēbeles, gaiša auduma dīvāni, vai baltas ādas apaļi grozāmi klubkrēsli uz terases. Lounge studija pirmajā stāvā ar zemiem mīkstiem dīvāniem un intīmu apgaismojumu, bet tualetes noformētas kā ģērbtuves – šīs dzīves aktieriem un aktrisēm. Grīdu klāj baltas pludmales smiltis, kurās izklāti sarkani celiņveida paklāji, lai meiteņu smalkie papēdīši negrimtu tajās. Apskaņošanas kvalitāte un mūzika ir vienreizēja. Cenas – klasiskie kokteiļi – tādi kā Margarita vai Cosmopolitan – 7 levas (2, 45 Ls), baltu putu kafijas Frapuchino – 3 levas (1, 05 Ls). Arī dienas laikā var patīkami pasēdēt ar portatīvo datoru, izmantojot kluba bezvadu internetu, un paknakstīties ar kādiem no bulgāru, grieķu vai itāļu salātiem, kuru porcijas ir pietiekami lielas, lai justos paēdis, ne tik miniatūras kā mūsu grieķu restorānā Amfora, vai Bergā. Nessebara (Ņesebra) Izbraucot cauri „Saulainā Krasta” centram, paveras gleznains skats uz tiltu un vecām vējdzirnavām, kas slejas pirms iebraukšanas vēsturiskajā pilsētiņā uz pussalas, ko ar sauszemi savieno šaura zemes strēlīte. Ar sākotnējo nosaukumu Menebria to nodibinājuši senie trāķieši jau otrajā tūkstošgadē pirms Kristus dzimšanas. Šeit sastopami arhitektūras pieminekļi sākot no 5., 6. gs. Romantiskā, senatnīgā pilsētiņa–muzejs, kur sastopamas gan seno grieķu un romiešu būvētu nocietinājumu sienu drupas, gan romāņu stila baznīciņas, gan Bulgārijas Nacionālās atdzimšanas laika mājas, ir iekļauta UNESKO vispasaules kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā. Kopumā šeit ir visai daudz dažādu drupu, kuras tādam ne pārāk aizrautīgam vēsturniekam, kā man, ir pagrūti atšķirt vienu no otras. Paldies dievam, bez drupām, šeit sastopamas arī Nacionālās atdzimšanas (19. gs beigas) laika glītās koka mājiņas, kas vijoties gar salas nogāzēm, rada glītu panorāmu, kur aiz katra no senatnīgo ieliņu stūriem paveras aizvien jauns, vēl jaukāks skats. Piedevām lielākajā daļā no šim mājiņām, ierīkotas kafejnīciņas un restorāni, cilvēki laiski sēz pie āra galdiņiem. Mani vienmēr pārsteidz ceļvežu spēja kādu visnotaļ apdzīvotu vietu pārvērst neapdzīvotās drupās... ja ne vietējo iedzīvotāju vienbalsīgie ieteikumi, ka labākā vieta, ko apskatīt ir Ņesebra, nekas mani nevarētu piespiest ziedot dienu laika tik burvīgā vietā kā Bulgārija, lai ar gudru sejas izteiksmi klaiņotu pa drupām, ja tajā pašā laikā var peldēties jūrā vai sēdēt kādā ēnainā restorāniņā un malkot atdzesētu lētu, bet garšīgu Chardonay. Tomēr ziņkāre ņem virsroku un garām laivu piestātnēm es dodos augšup kalnā pa ceļu, kas vijas apkārt salai, pa ceļam ieklīstot dažos pagalmiņos, lai papriecātos par kādām vēl neredzētām baznīciņām, kuru uz šīs mazās saliņas kopumā ir ap 40. Pretēji vairumam tūristu, salas apskati sāku no kreisās puses, tā ir tukšāka, šeit sastopu vien turīga izskata vietējos iedzīvotājus – tumsnēji sirmas gaumīgi safrizētas kundzes un kungus, kas no mājām dodas uz mašīnām vai otrādi. Pretim laivu piestātnei arī izvietoti restorāni, tomēr salas otrā pusē, kur atrodas stāva nogāze, tie ir daudz interesantāki, ar vairāku līmeņu terasēm un dabas elementiem, piemēram, restorāniņa vidū augošu koku. Tā kā sezonas sākumā tūristu pūļi vēl nav okupējuši visus pussalas restorāniņus, oficianti un pavāri baltās augstās cepurēs vaļojas pie galdiņiem un priecīgi smaida mani redzot. Uz piedāvājumu viņus nofotografēt, tie izsaka vēlēšanos fotografēties kopā ar mani, kāds jautā, no kurienes es esmu un uzzinot, ka no Latvijas, zin teikt, ka no Latvijas nākot daudzas smukas meitenes…Nu ko…nevaru nepiekrist. Tā kā šī ir populārākā tūristu apmeklētā vieta piekrastē, blakus restorāniņiem rindojas suvenīru veikaliņi, lai gan mani parasti neinteresē tūristiem paredzētais nemaz ne tajā valstī ražoto suvenīru šopings, bulgāru tautas tērpu sarkani melni baltais klājums uz brīdi piesaista arī manu uzmanību, liekot aizdomāties, kāpēc gan viņi nevalkāja pelēkas, zaļas vai brūnas drēbes…kā latvieši, piemēram. Bulgārijas neskartākie nostūrīši Šo dienu esmu nolēmusi veltīt Bulgārijas nacionāli eksotiskām vietām – ceļojumam uz Strandžas plakankalni piekrastes Dienvidos. Dabas parks „Strandža”, kas šeit atrodas, sastāv no dažādiem biosfēras rezervātiem, aizsargājamām apkaimēm un dabas liegumiem. Šeit sastopamas vairākas straujas un skaistas upes ar gleznainiem ūdenskritumiem – Veleka, Aidere, Rezovska. Pateicoties dažādajam reljefam un klimatam, šeit saglabājušās daudzas senas ārstniecības augu un savvaļas dzīvnieku sugas, kā piemēram, savvaļas zirgi un klinšu ērgļi. Interesantākais objekts šeit laikam ir Miškovas ņivas tuvumā esošā seno trāķiešu izveidotā Apollona svētnīca – monumentāla būve, kas sastāv no megalītiem – milzīgiem apstrādātiem balta marmora blokiem, kuru augšējās virsmās redzami apbrīnojami precīzi varavīksnes zīmējumam līdzīgi gravējumi, šādi bloki izvietoti trijos apļos, no kuriem ārējā diametrs sasniedz 25m. To izveidošanu datē ar ~ 2. tūkstošgades pirms Kristus, 4. gs. Tomēr mans ceļamērķis ir neliels ciemats, kura nosaukumu ilgi nevarēju ne izrunāt, ne atcerēties. Latviski tas būtu BRŠĻJAN – ar savām 76 ēkām tas pasludināts par arhitektūras vēsturisko rezervātu un kultūras pieminekli. Izbraucot cauri Burgasas pilsētai Dienvidu virzienā, aiz mašīnas loga mijas gleznainas dabas ainavas – zaļas pļavas, mūsējiem līdzīgi koki, kalni tālumā, apbrīnojami zilas un augstas debesis un balti mākoņi tajās. Tā kā esmu jau dabas rezervāta robežās, pļavās būtu jābūt sastopamiem savvaļas dzīvniekiem – savvaļas zirgiem, mežacūkām, briežiem, tomēr tā kā šodien gaisa temperatūra ir 34o, acīmredzot tie atpūšas kaut kur paēnā. Vienīgie dzīvnieki, ko redzu, ir kazu ganāmpulks, ko tad es arī nolemju iemūžināt. Pinoties garajā zālē, es cenšos nokļūt virzienā uz kuru dodas ganāmpulks. Kazas neliekas pārāk priecīgas par tādu ideju un cenšas no manis izvairīties, nogriežoties sāņus jau laicīgi, lai nenokļūtu kadrā. Aitas tādā ziņā ir daudz pretimnākošākas. Dažām no tām kaklā piekārti zvani, tās laikam ir tādas kā VIP aitas. Beigās parādās arī atbildīgais gans – pamaza auguma suns, kuram lai redzētu pāri zālei ir mazliet jāpastiepjas. Paldies dievam, tas neizrāda nekādu neapmierinātību ar manu nodarbošanos, un es priecīga dodos atpakaļ uz mašīnu. Šur tur uz ceļiem redzami ēzelīšu vilkti pajūgi, kādos pavizināties līdz pļavai, lai vērtos ražas novākšanas rituālos, tiek piedāvāts tūristiem advancētākās vietās, kā piemēram, tūrisma kompleksā KOVAČ, trīs kilometrus no ciema ZVEZDJEC. Pa ceļam iegriežos vēl kādā samērā slepenā vietā – foreļu audzētavā. Šeit redzamas tikai pāris ēkas, foreļu dīķi, kura malā novietojusies pēc izskata samērā pieklājīga viesnīca ar restorānu, kurā šis foreles gatavo un pasniedz. Foreles dīķos – vienā tumšas, nelielas, citā – balti rozā, vēl kādā – sasniedzot iespaidīgus izmērus (man likās ap metru garumā) nevainīgi peld un rotaļājas brīžiem izlecot uz ūdens virsmas, nenojaušot savu tumšo nākotni. Diemžēl pēc neilgas pastaigas, kāds stipri neapmierināts bulgārs pienāca, lai kaut ko teiktu, no kā es sapratu, ka fotografēt šeit ir aizliegts. Nu es ar viņu par šo tēmu garās diskusijās neielaidos, ka ne, ne. Īpaši tāpēc, ka visu, kas mani interesēja, jau biju paspējusi nofotografēt. Kad beidzot nokļūstu līdz ciematam BRŠĻJAN, atvēsinos pie par ziedojumiem ciemata centrā izbūvēta avota. Patīkami, ka trīs galvenie apskates objekti ciematā izvietoti pāris metru attālumā viens no otra. Interesantākais arhitektūras piemineklis ir Sv. Dimitrija baznīca, kas celta 15.-16. gs. un vēlāk 18.gs tai klāt piebūvētā skola. Nezinu, vai esmu jums jau teikusi, ka tieši Bulgārijā izgudroja kirilicas alfabētu – tie bija brāļi Kirils un Mefodijs, kuri iztulkoja bībeli slāvu valodā. Brāļu attēli novietoti pie visām skolām, un tā kā 23. maijs bija tieši viņu svētki, visur izrotāti ar ziediem. Nu lūk, pie kā es paliku. Skolā bērni sēdējuši uz kazu ādām, bet skolotājam bijis neliels mēnesveidīgs ķeblītis uz trijām kājām. Par burtnīcām kalpojuši koka dēlīši uz kuriem bērni mēģinājuši ko ieskrāpēt ar garām koka naglām. Toties tāfele – lai dežurantam būtu iespēja to pēc stundas arī notīrīt – ir paplāte ar smiltīm, kurā rakstīts ar putna spalvu. Pirmie kalkulatori bijošu slaidi koka zariņi ar uz tiem savērtiem koka klucīšiem. Lai gan saskaitu tikai 8, vietējais muzeja pārstāvis uzstāj, ka bērni tomēr mācījušies skaitīt līdz 10. Vēl manu uzmanību piesaista senas grāmatas – par izdošanas gadu man tiek minēts 1834.g., un par lielu izbrīnu ieteikts ņemt droši rokās un apskatīt cik vēlos. Tā ir senajā slāvu valodā sarakstīta pamācība, kā jānotur baznīcas rituāli. Acīmredzot labā klimata dēļ, grāmata tiešam labi saglabājusies. Baznīca diemžēl ir slēgta, un es dodos pastaigā pa ciematu, kur katra mājiņa ir kā skats no skatu kartītes. Visas mājiņas šķiet apdzīvotas, pie tām stāv auto, logos redzami balti aizkariņi. Sakoptajos dārziņos pie tām paēnu sniedz vīnogulāji, kas izvijušies pa īpaši tiem izveidotiem režģiem, līdzīgi kā zaļi griesti, no kuriem vēlāk kā rotājumi nokarāsies gatavu vīnogu ķekari. Nomaldos uz kādas vientuļas taciņas, kas ved tālāk lielu koku apēnotā mežā. Taka ved lejā no kalna un es nolemju griezties atpakaļ. Kaut kur klaigā pāvi, izrādās tie dzīvo blakus mājas putnu dārzā. Cilvēkus nekur neredz, laikam guļ pusdienslaiku. Ciemata centrā redzami arī daži restorāniņi, bet tā kā ir darba diena un es esmu vienīgais tūrists šeit, es sēžos mašīnā un dodos tālāk uz arī kādu ļoti skaistu pilsētiņu – Malko Trnovo. Malko Trnovo Nelielā pilsētiņa ar apmēram 3000 iedzīvotājiem ir vienīgā lielākā apdzīvotā vieta Strandžas kalnos, kur pārsvarā atrodas dabas rezervāti. Tā atrodas tikai 5 km no Turcijas robežas. Iebraucot pilsētiņā redzamas nelielas mājeles, ielas vijas kalnup, nedaudz atgādinot kādu no Latvijas mazpilsētām, vienīgi visur ielu malās esošajos lielajos čerešņu kokos kārdinoši sārtojas ķirsīši. To zari liecas tālu uz ielas pusi...es ceru, ka bulgāru viesmīlība ietver arī pāris saujas ķiršu no viņu dārza :) vienkārši tuvumā negadījās, kam pajautāt :) Vēl manu uzmanību piesaista divi puikas, kas mēģina noķert ēzeli. Striķis, aiz kā tie acīmredzot bija to turējuši jautri vilkās tam nopakaļ pa zemi. Neskatoties uz aizvien attālinošos puišeļu klaigām, ēzelis likās tīri apmierināts ar situāciju un mundri rikšoja kalnup, ielas galā pagriezdamies pa labi un dodamies viņam vien zināmā, bet acīmredzami vēlamā virzienā. Pilsētiņas centrā paceļas neliela, balta rožu krūmu ieskauta baznīciņa ar jauku gleznojumu virs durvīm, kas gana apmierina manu interesi par šejienes reliģiskajiem objektiem un dodos tālāk uz pilsētiņas muzeju. Izrādās, tas izvietots 3 dažādās ēkās un muzeja darbiniece, atslēdz man katru no tām, kautrīgi pastaigājoties kaut kur ārpusē, kamēr es apskatu ekspozīciju un pretēji viņas aizrādījumam, ka fotografēt nedrīkst, slepus iemūžinu vērtīgos kadrus. Pirmā ēka veltīta etnogrāfijai, tajā paskatāmi dažādi seni tautas tērpi un sadzīves priekšmeti. Tā kā pārāk veikli nelasu un pārāk daudz nesaprotu bulgāru valodā, mans muzeja apmeklējums izvēršas diezgan īss, lai gan kopumā ļoti jauks – ēkas ir nelielas, ar mazām savstarpēji savienotām istabiņām, koka grīdām un ar koku apdarinātiem interjeriem, tomēr gaišas un mīlīgas, ar jauku skatu pa logu – ne tā kā mūsu etnogrāfiskā muzeja supermazās un supertumšās mājeles :) Arī ekspozīcija ir gana interesanta. Tomēr šī apvidus visaizraujošākos procesus iespējams apskatīt tikai fotogrāfijās pie sienām. Viena no populārām tautas izklaidēm Bulgārijā ilgu laiku bijusi lāču dancināšana dažādos sabiedriskos pasākumos un vietās, tomēr nesen tā aizliegta un tagad visi bez darba palikušie lāči mitinās vienā no Strandžas kalnu rezervātiem. Otrs interesants laika pavadīšanas veids vietējiem iedzīvotājiem ir dejas ar kailām kājām pa oglēm. Nezinu sīkāk šīs tradīcijas izcelsmi un labumu, ko tā dod, bet jūnija vidū šeit notiek tāds visā Bulgārijā populārs festivāls – Dejas uz oglēm. Vēl viena no senajām izklaidēm, kas svētku reizēs un tūristiem par prieku tiek piekopta arī mūsdienās, ir kukersi – jeb cilvēki kas ieģērbjas dzīvnieku ādās un tad arī dejo kādas atbilstošas dejas. Ceru kādreiz tuvāk iepazīties ar šiem aizraujošajiem dejas veidiem, kas liekas tuvāki latviešu mentalitātei kā salsa... :) Otrā ēkā izvietoti seni arheoloģiski izrakteņi – monētas, ieroči, pie sienām senas grāmatas un paskaidrojoši raksti par vēsturi. Otrajā stāvā izvietotas ikonas, kas arī ir viena no Bulgārijas lielākajām vērtībām un bagātībām, jo šis mākslas veids te ir sens un labi attīstīts. Trešajā ēkā ir visjautrāk, jo tas ir dabas muzejs. Ieejot tumšā istabiņā – tādā kā baiļu istabiņā, apkārt ir pilnīgi melna tumsa – dur kaut ar pirkstu acī – un tad sākas skaņas efekti – liekas, ka atrodies kādā šķūnī, kur pa visiem pakšiem pūš brāzmains vējš un lietus gāžas uz caurā jumta. Ārā ir reāla vētra, tad pievienojas dažādi dzīvnieki – kaut kur tuvumā gaudo vilks..., kam seko dažādu citu dzīvnieku radītas skaņas. Man īstenībā nebija bail, tikai negribējās pārāk ilgi tur sēdēt... Vēl ļoti aizraujoša bija atrakcija – „piezvani putnam” – uzspiežot attiecīgu numuru uz tālruņa aparāta, iespēja dzirdēt dažādu putnu balsis. Kopumā šis apvidus ir tiešām neskartas dabas un daudzu kultūrvēsturisku apskates objektu pārpilns, interesanti, ka vēsturiski gan turku, gan krievu okupācijas laikā pilsētiņa bijusi daudz nozīmīgākā statusā kā pašlaik. Turpinājums sekos...

JŪRAS UN ROŽU SMARŽA

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem