Pirmās dienas Nepālas galvaspilsētā - Katmandu

Anete Dzērve 06.06.2013 8 min lasīšanai

Pirmajā maijā sākās mans pusgadu ilgais piedzīvojums Nepālas galvaspilsētā Katmandu – ar Eiropas Brīvprātīgā darbaatbalstu devos strādāt uz nepāļu bērnunamu Aishworya Children’s Home. Par spīti dažu draugu un ģimenes domām, ka esmu traka, kā arī ārlietu ministrijas ieteikumiem nebraukt, ja vēlos arī atgriezties, gan sagatavošanās periodā, gan pārlidojumu laikā manī valdīja dziļš miers un neliels, patīkams satraukums.

No Rīgas lidmašīna vispirms uzņēma kursu uz Romu, kur satikos ar savu pārinieci – itālieti Flāviju. No Romas jau kopā lidojām uz Kataras galvaspilsētu Dohu untālāk uz Katmandu. Kopā pārlidojumi aizņēma pusotru dienu, un saulainajā Nepālas galvaspilsētā nolaidāmies otrā maija pēcpusdienā.

Pirmie iespaidi pat īpaši neizbrīnija, jo biju gatavojusies kaut kam neparastam. Jau pati lidosta nedaudz atšķiras no Eiropiešu standarta, sākot ar to, ka vīzu var dabūt uz vietas, par 3 mēnešiem samaksājot 100 ASV dolārus, un beidzot ar to, ka drošībnieki ar pāris vienaldzīgiem rokas mājieniem izdzen mūs ārā no lidostas, nepārbaudot somu saturu. Tas laikam notiek izlases kārtībā, jo pārējie ielidotāji stāvēja rindā, kuras galā somas laida cauri rentgenam. Kad es pajautāju vietējiem, vai mums ir jāstāv šajā rindā, viņi tik pamāja, lai ejam prom. Tā nu mēs ātri tikām karstajā Nepālas saulē, kur mūs sagaidīja vietējais mentors Radžendra.

Laimi par piezemēšanos un kādas pazīstamas sejas atrašanu, Radžendra palielināja vēl vairāk, sveicot mūs ar īstu ziedu virtenēm un aizvedot ar personīgo mašīnu uz mūsu jaunajām mājām.

Nākamās pusstundas laikā manā galvā nepārtraukti skanēja “It’s crazy, it’s so crazy!” Satiksme Katmandu ir vienkārši traka, es nekad neko tamlīdzīgu nebiju redzējusi. Nav noteikta ielas vidus, visi nemitīgi pīpina un taurē, lai tie cilvēki, dzīvnieki vai transporta līdzekļi, kas brauc pretējā virzienā, dotu ceļu. Ir ļoti daudz mopēdu un motociklu, pat vairāk kā mašīnas. Turklāt visi šajā bardakā brauc itin ātri.

Kamēr mēs bijām uz salīdzinoši plata ceļa, uz kura varēja izgrozīties pat divas mašīnas un pāris mopēdi, man tas vēl likās ciešami. Īstās šausmas sākās, kad nobraucām no galvenās trases uz kaut kā līdzīga grāvim starp diviem augstiem mūriem. Kad uz šāda ceļa satiekas divas mašīnas, uzvar tas vadītājs, kurš sparīgāk pīpina un maļās ar rokām. Zaudētājs tad mēģina lēnām braukt atmuguriski, līdz atrod kādu caurumu sienā, kur iespiesties, lai palaistu garām uzvarētāju.

Arī gājēji pārvietojas pa ceļu, jo ietves ir briesmīgā stāvoklī, vietām to vispār nav, jo jaunā valdība ir izdomājusi, ka Katmandu ir nepieciešamas platākas ielas un tur viņiem var piekrist. Lai tās paplašinātu, ietves ir nojauktas – gar ielu malām gandrīz visur redzamas būvgružu kaudzes vai vienkārši neaizklāti caurumi. Uzzinājām, ka remontdarbi ilgst jau kādu pusgadu un visticamāk nepālieši pie savām platajām ielām tiks tikai vēl pēc kāda gada vai diviem.

Tikmēr visa iespējamā kustība notiek pa braucamo daļu, kur reizēm var ieraudzīt arī kādu govi vai suni, kas šeit ir ik uz stūra.

Piecas minūtes vērojot satiksmi, radās jautājums, cik bieži šeit notiek avārijas. Atbilde uzradās gandrīz acumirklī, kad mums priekšā saskrējās divi mopēdi un viens vadītājs nokrita no sava braucamrīka. Nekas traģisks tas nebija, tomēr man šis skats izārstēja vēlmi pašai pabraukāties ar mopēdu.

Kādā brīdī pārbraucām pāri grāvim, kurā varēja samanīt tekam ūdeni. Mūsu mentors paskaidroja, ka tā ir hinduistu svētā vieta, kur viņi brauc kremēt savus mirušos, un ka pats grāvis ir Gangas augštece. Ganga ir viena no lielākajām upēm pasaulē, bet par tādu tā laikam kļūst tikai Indijā, jo šeit es tai uzmanību nepievērstu, ja nebūtu Radžendras. Vēlāk gan noskaidroju, ka tā nav viss Ganga, bet Basmati upe. Bet, tā kā šī upe Nepālā ir svēta un beigu beigās tā kaut kur tomēr ietek Gangā, tad vietējie to tik un tā uzskata par Gangu.

Netālu no mājām pabraucām garām Krievijas vēstniecībai, kurai tagad arī diezgan bieži staigājam garām. Ja Latvijā tā ir viena māja, tad šeit tā ir izpletusies pa visu kvartālu un paslēpusies aiz milzīgas sarkanu ķieģeļu sienas, mežonīgām dzeloņdrātīm un karavīru pie ieejas ar šaujamieroci, gandrīz tikpat garu,cik tās turētājs

Jaunajās mājās mūs sagaidīja Pramila – bērnunama direktores meita un asistente. Viņa tekoši runā angliski un viņu var saprast pat labāk par pašu Radžendru, kuram ikdienas darbs ir saistīts ar kontaktēšanos ar ārzemniekiem. Vēlāk noskaidrojām, ka viņa gājusi ļoti labā skolā, kur mācības notikušas galvenokārt tikai angliski.

Pramila mūs nosēdināja pirmajā telpā ienākot pa āra durvīm, kurā apmēram 25 mazi (5 – 9 gadus veci) bērni glīti sēdēja uz zemes piecās rindās ar skatu uz pretējo sienu, pie kuras karājās hinduistu svētā bildes. Vispirms sasveicinājāmies ar Pramilu un pārējiem vietējiem palīgiem, pēc tam visi bērni viens pēc otra nāca mums klāt, sveicināja ar jau ierasto “Namaste!” un nosauca savu vārdu. Centos nesmieties, kad pēc “Namaste” un “My name is” atskanēja nesaprotamu skaņu virkne pusminūtes garumā un tad jautājums “What is your name?” Paši mazākie uz mani skatījās ar lielām acīm, jo esmu neliela vietējā eksotika ar savu gaišo ādu un acīm. Pat Flāvijai, kā dienviditālietei (no Sicīlijas) pieklājas, ir tumša āda un acis.

Ne bērni, ne pieaugušie nespēja izrunāt manu vārdu, tāpēc man tika iedots nepāliešu vārds, kas izklausās pēc Onita. Nepālā parasti brīvprātīgajiem iedodot vietējo vārdu, jo eiropiešu vārdi šķiet pārāk sarežģīti. Domāju, ka ar manējo viņiem problēmu nebūs, bet uz to cerēt laikam bija naivi, jo pat Latvijā mani nereti sauc par Anitu.

Kad visi mazie bērni bija ar sevi iepazīstinājuši (atceros tikai vienu vārdu, jo biju to lasījusi bērnunama mājaslapā), viņi atkal sasēdās glītās rindiņās un sāka kaut ko skandināt. Izrādījās, ka divreiz dienā viņiem ir kopīgā lūgšana, kas izklausās pēc nebeidzamas skaņu kopas. Bija interesanti vērot, kā pat paši mazākie dzied līdzi un izpilda visas kustības līdz ar visiem pārējiem.

Pēc mantu nolikšanas mūs iepazīstināja ar vietējo pusaudzi, kas bērnunamā uzturas kopš tā atvēršanas un tagad ir izaudzis par saimniecisko vadītāju. Viņa vārds ir Jogešs, bet viņam patīk, ja viņu sauc par Džonu, jo, tāpat kā brīvprātīgajiem dod nepāļu vārdus, bērnus reizēm dēvē angļu vārdos.

Džons mūs aizveda līdz mazam veikaliņam, kurā nopirkām vietējās SIM kartes. Lai tādu iegādātos, nepieciešama pases izmēra fotogrāfija un 125 rūpijas, kas ir nedaudz zem lata. Viena zvana minūte uz vietējo numuru maksā 3 rūpijas (2 santīmi), viens SMS – 1.5 rūpijas, internets, cik es sapratu, ir 0.15 rūpijas par vienu kilobaitu, kas laikam ir 150 rūpijas par vienu megabaitu (1 lats = 161 rūpija).

Arī pa ceļam uz veikalu visu laiku pa galvu jaucās vārds “crazy” tās pašas satiksmes dēļ. Apkārtējo māju izskats šķita briesmīgs. Ļoti bieži var redzēt gruvešus, kuros nekas nenotiek, vai ļoti nestabilas stalažas, sastiķētas no pāris bambusiem. Mazi veikaliņi viens pēc otra rindojas gar ielas malām. Vietām uz atklātas uguns tiek cepta kukurūza. Visās malās guļ kārni suņi, par kuriem nav skaidrs, vai viņi vēl ir dzīvi. Govis mūsu rajonā pagaidām nemana, tomēr netīrība ir ik uz soļa.

Visi visur brauc ar mopēdiem un ne tie samazina ātrumu, kad brauc garām gājējiem, ne gājēji īpaši skatās uz mopēdiem, tāpēc nav skaidrs, kā viņi visi vēl ir dzīvi. Uz ielām ir ļoti daudz transportlīdzekļu, kas brauc visos iespējamajos virzienos, bet nav nevienas gājēju pārejas vai luksofora – visi ielu šķērso, kur pagadās.

Daudziem uz sejām ir maskas, jo gaiss ir ļoti netīrs – daudzas ielas pilsētā nav asfaltētas vai tiek paplašinātas un no tām ceļas putekļu mākoņi. Lielākā daļa vietējo mašīnu ir ļoti vecas un to izplūdes gāzes palielina piesārņojumu.

Kad saņēmām savas jaunās SIM kartes, atgriezāmies mājās, kur mums uz galda lika tradicionālo nepāļu ēdienu – rīsus. Ļoti nobrīnījos par pāris kartupeļiem uz sava šķīvja, jo no tiem biju uz pusgadu jau atvadījusies. Rīsiem bija uzliets virsū kaut kas ass, bet man tik ļoti gribējās ēst, ka tam īpašu uzmanību nepievērsu. Manu “nē, paldies, man vairāk nevajag” nedaudz pārprata un atnesa vēl vienu identisku šķīvi, kuru ar nelielām mokām piebeidzu tāpat kā pirmo.

Elektrība parādījās tieši astoņos vakarā. Šajā rajonā ir saraksts ar precīziem laikiem, kad tā parādās. Visā mājā, kas ir samērā liela, ir vesels viens dators, kuram ir pat internets. Pirmajā naktī mēs to izmantojām, lai pastāstītu pasaulei, ka esam dzīvas.

Ātri devāmies gulēt, jo pēc lielajiem pārlidojumiem jutāmies nogurušas. Pat nemazgājāmies, jo nevarējām atrast elektrību vannasistabā. Pa nakti bija tik karsts, ka varēja gulēt bez segas un tik no rīta parādījās kāds vēsumiņš.

Nogulējām 12 stundas no vietas un es pamodos no tā, ka gar māju turp un atpakaļ staigāja vīrietis, kas kaut ko nesaprotamu klaigāja. Pēc viņa sekoja citi klaigātāji, kas izrādījās pārdevēji. Katru rītu uz velosipēdiem viņi apbraukā mājas, mēģinot ko notirgot – slotas vai dažādus augļus.

No rīta noskaidrojām, kā darbojas vannasistabas kloķi, un pat dabūjām no tiem ārā ūdeni. Nebija gan saprotams, kā ūdeni dabūt pēc tam arī projām, jo izskatījās, ka truba bija aizsērējusi. Izlietnē ūdens nebija vispār, tāpēc, lai nomazgātu rokas, bija jākāpj pāri podam un uzmanīgi jānobalansē uz dušas maliņas, lai tiktu pie krāna. Vietējās ziepes ir dīvainas – tās it kā puto, bet pēc tam paliek taukainas nogulsnes uz rokām.

Ap vienpadmitiem kopā ar Džonu devāmies uz lielveikalu. Ārā nežēlīgs karstums un putekļi. Savukārt lielveikals pārsteidza ar to, ka tur varēja dabūt jekbo – plauktos bija gan Barillas makaroni, gan Pringles, gan zemesriekstu sviests desmit dažādi veidi, gan Fantas, sulas, dažādi augļi – viss, izņemot kaut ko līdzīgu miskastei, kuru mums vajadzēja istabai.

Nopirku vietējos banānus un mango, kas bija ļoti garšīgi, turklāt arī ļoti lēti – banānu ķekars ar 6 banāniem maksā aptuveni 37 santīmus, bet gatavs, sulīgs mango – 59 santīmi kilogramā.

Citas vietējās cenas:

·Mazā bērnu suliņa – 14 santīmi

·Barillas macaroni – 1.48 lati

·Tualetes papīrs (10 gabali) – 2.66 lati (pēc tam mēs atradām vietu, kur vienu rulli var nopirkt par 6 santīmiem)

·Fanta (1.5 litru pudele) – 78 santīmi

·Ūdens pudele (0.75 litri) – 16 santīmi

Vakarā mēs mētājām Frīsbija disku. Bērniem ļoti patika un es viņiem iedevu, lai pamētā pagalmā, bet tā bija kļūda, jo disks pēc tam pazuda. Nepāļiem ir ļoti miglains priekšstats par īpašuma tiesībām – viņi visu uzskata par kopīgo īpašumu. Ja kurpes tiek neuzmanīgi atstātas uz kāpnītēm, tad nākamajā dienā tās var vairs neatrast. Disks bija aizceļojis uz blakus māju un pat mūsu istabā reizēm kāds nepālis braši iesoļo pat tad, kad mēs tur neesam.

Uzdāvināju Pramilai un viņas mammai Nirmalai aveņu tēju no Rūķīšiem un meža aveņu medu no Rudzīšiem, par ko viņas bija ļoti laimīgas. Medu viņas izmanto, lai ārstētu bērnus, kad viņi saslimst.

Vakarā pēc mums atbrauca mentors Radžendra un ar taksi aizveda līdz pilsētas centram – tūristu rajonam Tamelai (Thamel). Vienā virzienā brauciens ar taksi maksā 150 rūpijas (93 santīmi), bet cena atkarīga no katra kaulēšanās spējām. Takšu vadītājiem it kā obligāti jāieslēdz skaitītājs, bet tikai retais to dara. Cenu par braucienu vislabāk norunāt pirms kāpšanas taksī un labāk sākt ar pēc iespējas zemāku summu. Ja taksists nepiekrīt, nav liela bēda, jo to šeit ir ļoti daudz un kāds cits vieglāk pierunājams noteikti atradīsies. Arī pati iešana prom cita takša meklējumos var samazināt šofera naudas kāri un viņš var piekrist nosauktajai summai.

No mūsu mājām Baluwatar rajonā līdz Tamelai ar kājām var aiziet 45 minūšu laikā, bet šim ceļam ir izārdītas ietves un jāiet pa ielu, uz kuras satiksme, kā jau uz centru, ir diezgan dzīva. Turklāt arī gaisa piesārņojuma dēļ uz ielas gribas pavadīt pēc iespējas mazāk laika.

Mūs aizveda uz īstu nepāliešu restorānu, kur pie ieejas mums uz pieres uzspieda tradicionālo sarkano punktu veiksmei. Restorānā varējām baudīt dažādas vietējo tautu dejas, kā arī tos pašus rīsus ar pelmeņiem, dažādiem zaļumiem, pupiņu zupu un rīsu vīnu, kas ir tik spēcīgs, ka to tikpat labi varētu nosaukt par rīsu šņabi. Tikai atšķirībā no šņabja, šim rīsu vīnam par uzkožamo mums priekšā nolika popkornu.

Vakaros, kamēr nav elektrības, uz ielām gaismu nav. Nestrādā arī tie paši vienīgie luksofori un krustojumā, kuru dzīvīguma un izkārtojuma ziņā varētu pielīdzināt Ulmaņa un Vienības gatvju krustojumam, visi brauc kā grib. Gājēji riskē ar dzīvībām, mēģinot šim bardakam izmanevrēt cauri, lai tiktu otrā ielas pusē. Turklāt šajā krustojumā ir pat diagonālas gājēju pārejas, kuras, protams, neviens neievēro.

Pirmo pāris dienu trakums gan man tik un tā neļauj piekrist Ārlietu ministrijas darbinieces apgalvojumiem, ka Nepāla ir kaut kas ļoti līdzīgs Irānai vai Afganistānai. Lai gan daudz kas šķiet krasi atšķirīgs no pierastajām lietām Latvijā, karadarbība šeit nenotiek, un, ja sevi sargā un nedara muļķības (teiksim, vienatnē nestaigā pa centru pēc tumsas iestāšanās), tad ar personīgo drošību visam vajadzētu būt kārtībā.