Mežonīga romantika Kurzemē.
|
Ilze Dunce
|
1.jūnija rītā,atvēlējusi savu balsi kārtējiem šaubīgas kvalitātes politiķiem, iesēdinu savā uzticamajā “Audi” draudzeni no Vācijas, un dodamies ceļā! Dažas lietas Latvijā tiešām mainās uz labu – bez problēmām izbraucu uz Liepājas šoseju, jo …parādījušās norādes!!!
Pateicoties apmaldīšanās iespēju trūkumam, “Cīruļos” nokļūstam agrāk par lietuviešiem. Apbur ainava, kura iepriekšējā naktī paspējusi iesmaržoties ar īstena vasaras negaisa neatkārtojamo smaržu. Visapkārt lido spāres un stārķi, un ceļu šķērso kāds norūpējies ezis.
“Cīruļi” ir Rīgas Zoo filiāle, kura pirms 20 gadiem tika ierīkota galvenokārt kiangu (kaut kas vidējs starp zirgu un ēzeliJ) izvietošanai. Pateicoties izcilai saimniekošanai un vietējo darbinieku entuziasmam, “Cīruļi” izauguši par lielisku atpūtas vietu gan zinātgribošajiem, gan ne-tik-zināt-gribošajiem. Pacietīgākie te redzēs daudzus Latvijas zīdītājus un putnus.Citus priecēs skaistie apstādījumi un mājdzīvnieki – no jūrascūciņām līdz pat gruntīgai cūcenei, kas absolūtā omulībā piedāvā savu sānu pakasīšanai.
Laimīgi satiekamies ar Kauņas kolēģiem, un kopīgi baudam pastaigu. Grāvī atrodam 4 kokvardes, vienu izdodas pat noķert. Šķiros no labās kājas zeķes – tā tiek piestūķēta ar mitru zāli dzīvnieka komfortam, jo speciālie maisiņi abinieku ķeršanai, protams, palikušimašīnā. Rīgā ekspozīcija tiks papildināta! Seko saldējuma ēšana skatu tornī (iesaku!!!)un sirsnīgas sarunas ar “Cīruļu” darbiniekiem (arī iesaku!!!).
Ieturam lieliskas pustdienas Kalvenē (milzu porcija karbonādes +visa kā, + kafija – 2 Ls), ceļā uz liegumu izpeldamies meža ezerā (sākumā esmu vientuļa peldētāja, bet, pēc 15 min, pārliecinājušies, ka ezerā krokodilu patiešām nav, man pievienojas lietuvieši).
“Gobijas” varētu dēvēt par Blažģu ezera dabas lieguma centru. Senlaikos māja kalpojusi kā mežsarga mītne, vēlāk – kā Rīgas Zoo Ekoloģijas Laboratorijas kokvaržu reintrodukcijas centrs. Pirms daudziem gadiem māju no drupām atjaunojām ar dažām naglām un milzu entuziasmu. Tagad, dēļ krīzes un degvielas cenām, un zoo darbinieku abnormāli zemām algām, te saimnieko galvenokārt mežacūkas. Teltis uzceļam teju vai uz ceļa, jo viss aizaudzis ar veselīgām nātrēm.Daba pārspēj civilizācijas atraugas.
Dodamies gājienā pa lieguma teritoriju. Zaļās vardes dzīro visapkārt – visu vecumu, lielumu, un balsu skaļumu daudzveidībā. Vedu kolēģus pa ceļu, kurš it bieži pazūd zem ūdens, līdz beidzot pazūd arī pats ceļš.Toties visapkārt ir viss, ko vien dabas vērotāji un fotogrāfi var vēlēties – teiksmainas paparžu audzes, mūžsens mežs, plančkas un dīķīši, pilni dzīvas radības, bebru uzpludināti un bebru pamesti, zālēm aizauguši dīķi, starp kuriem patvērušās briežu un stirnu uzturētas mežonīgas pļavas, kuras tik tikko sāk plaukt smaržās un krāsās. Rāpjamies pār kritušiem kokiem, brienam caur dūņām un nātrēm…neesmu īsti droša par pareizo virzienu, bet beigu beigās tomēr laimīgi nokļūstam līdz Tritonu pagraba dīķim un pašam Tritonu pagrabam (kādreiz, kopā ar domubiedriem, piešķīrām nosaukumus visiem vērā ņemamiem objektiem šai zaļajā paradīzē). Es un Tomass pa pussatrunējušām kāpnēm nonākam pamestu māju pazemē, kur, kā jau vienmēr, mudž dažadi abinieki.Saskaitam 5 sugas.
Bebru iemīta taka šķiet gluži vai lielceļš pēc pēdējo stundu brišanas. Atgriežamies nometnē. Nevienu kokvardi tā i neredzējuši.
Krēslas stundas paskrien sarunās. Ugunskurs un nedaudz mazgrādīgu dzērienu izcili veicina saprašanos latviešu-lietuviešu-krievu-vācu-angļu valodas sajaukumā, ko izmantojam saziņai.
Zaļās vardes ar savu bļaušanu padara mūs vai trakus! Tomēr, līdz ar tumsas iestāšanos, aizvien skaļāks kļūst kokvaržu koris!
Dodamies vēl vienā pārgājienā. Ierādu, kā vislabāk klausīties abinieku balsīs – pieliekot plaukstas pie ausīm.Visi sajūsmā. Secinu, ka vislabākais herpetologs ir Čeburaška (dēļ milzu ausīm). Tomass domu papildina: “Protams, jo viņš taču dzīvoja kopā ar krokodilu!”.
Rīts ir dzegužu un citu putnu piebļauts. Un rasots. Un skaists!
Nakts kokvaržu kora iedvesmoti, apstaigājam vēl vienu dīķi, cerībā ieraudzīt kokvardi. Tie zvēri par mums acīmredzami smejas. Un nerādās. Kamēr Tomass fotografē, savācot savos apavos badīgas dēles, man izdodas iekrist līdz viduklim bebru izraktā zemūdens tunelī. Nekas, tie džinsi jau tik un tā bija jāmazgāJ.
Atceļā steidzamies. Mans “Audi”“lido” ar vidējo ātrumu 120 km/h, un līdz Rīgai nokļūstam rekordīsā laikā (Piedodiet, ceļu policija! :)) Daži šosejas Rīga – Liepāja posmi godam pelnījuši nosaukumu: “Ardievu, zobu plombas!” Mana draudzene vāciete piezīmē, ka tādi ceļi Vācijā vedotvien uz pavisam neapdzīvotām vietām…Mums – uz vienu no lielākām Latvijas pilsētām! Nu, un?! Toties neaizmirstami!
P.S. Ja kādam gribas pārliecināties, ka džungļi nav tikai tropos, un izbaudīt Latvijas dabas romantiku ar odu piedalīšanos, tad ... laipni lūgti! Varam izvadāt gan ceļos, gan neceļos:)
Prognozējamie izdevumi:
Ceļš līdz Kalvenei (Liepājas rajons) + vēl kādi 10 km pa zemes ceļu (atpak
Pārtika, ūdens, kkas gulēšanai (telts un guļammaiss, piemēram);
Apmēram stunda brīvprātīga darba lieguma centra sakopšanā.